Acteku valsts
Sākumā acteku sociālā iekārta bija tieši tāda pati kā visām citām Centrālās Amerikas indiāņu ciltīm. Ģimeņu grupa sastādīja ģinti, ko vienoja kopējā izcelšanās (visiem ģints locekļiem bija viens kopējs sencis). Ģints priekšgalā atradās
vecākais, kas pārzināja visas ģints locekļu lietas. Divdesmit ģinšu apvienojās ciltī.
Katra ģints savos darbos bija pilnīgi neatkarīga, bet jautājumus, kam bija nozīme visas cilts dzīvē, izlēma cilts padome, kas sastāvēja no visu ģinšu vecākajiem.
Cilts priekšgalā atradās divi virsaiši. Viens vadīja kara darbību, otrs pārzināja cilts iekšējās lietas un reliģiskos rituālus. Abus virsaišus izvēlēja padome no savu locekļu vidus, un viņi bija tai atbildīgi. Padome varēja jebkuru brīdi atbrīvot no amata vienu vai otru virsaiti vai pat abus reizē un iecelt viņu vietā citus.
Tāda bija acteku cilts iekārta tad, kad viņi pārcēlās uz dzīvi Meksikas augstienē. Bet kā dabā, tā cilvēku sabiedrībā nekas nav nemainīgs. Mainījās vēsturiskie apstākļi, mainījās arī acteku sabiedrības sociālā iekārta.
Savienība, ko noslēdza Tenočtitlāna, Teskoko un Tlakopāna tepaneku jūga nogāšanai, sākumā bija triju vājāko cilšu savienība pret vienu spēcīgāko. Katra cilts – šīs savienības locekle – baudīja vienādas tiesības. Visus kopīgos pasākumus veica tikai saskaņā ar triju valdnieku padomes lēmumu. Vadoties no savienības locekļu karaspēka lieluma, bija noteikts, ka kara laupījumu dalīs piecās vienādās daļās. Actekiem un teskokiešiem bija jāsaņem divas piektdaļas, Tlakopānas iedzīvotājiem – viena piektdaļa.
Pēc uzvaras pār tepanekiem stāvoklis ātri mainījās. Trejsavienība kļuva par vislielāko spēku visā Meksikas teritorijā. Acteki, kas pēc uzvaras ieguva plašu rajonu ezera krastā, izmantoja to kā stabilu bazi tālākiem uzbrukumiem. Pēc tepaneku sagrāves sagrābtās zemes sadalīja visizcilākajiem karotājiem. Uzvarētos pārvērta par vergiem.
Tādā veidā acteku ciltī izveidojās diezgan prāvs bagātnieku un augstmaņu slānis, kas alka pēc jauniem iekarojumiem, lai iegūtu vēl lielākas bagātības. Tenočku sabiedrībā – tāpat kā savā laikā pie toltekiem – radās šķiras: vergi un vergturi.
Bet šķiru pastāvēšana nepielūdzami un likumsakarīgi rada valsti un tās varas aparātu, ar kura palīdzību valdošā šķira uzkundzējas tautai. Cilts pārvaldes orgāni kļūst par valsts orgāniem. Padome, kas agrāk uzklausīja ikviena cilts locekļa domas, tagad veltī uzmanību tikai bagāto un augstmaņu balsīm.
Sevišķi krasi palielinās karavadoņa vara. Viņš kļūst par faktisko cilts pavēlnieku, bet padomei paliek vienīgi izpalīga loma. Tagad tā var tikai dot padomus, bet nevis pavēlēt.
Lielvirsaiša varu sāk nodot tālāk mantošanas kārtībā. Agrākā virsaišu vēlēšanu sistēma atmesta uz visiem laikiem. Otrs virsaitis, kas pārzināja civillietas, tiek nobīdīts otrajā plānā. Tagad viņš pārzina tikai reliģiskos rituālus.
entrālo maju, p sabiedroUe No XVI gad simta zīmējuma.
Lielvirsaiša Ickoatla valdīšanas laikā (viņš nāca pie varas 1428. gadā) tenočku cilts pārveidošanās par primitīvu vergturu sabiedrību bija jau diezgan dziļa. Paklausīdams vergturu virsotnes gribai, Ickoatls iesāka karu ar acteku dienvidu kaimiņiem – varenajiem šočimilkiem un čalkiem un panāca, ka tie atzina viņa virskundzību.
Jaunās bagātības, kas šī kara rezultātā atplūda uz Tenoč‑ titlānu, atļāva ievērojami paplašināt pilsētu. Bez lielajiem namiem, ko uzcēla bagātie karavīri, uzsāka arī tempļu būvi. Ierīkoja arī dambjus, kas vienoja salas ar cietzemi. Tā Tenočtitlānas sakari ar pakļautajiem apgabaliem kļuva viegli, ātri un ērti.
Spožās uzvaras iedvesa acteku karavīriem pārākuma sajūtu, neizmērojamu lepnumu un pašapziņu. Atcerēties agrākos laikus, kad tenočki bija pakļauti kuluakāniešiem un tepanekiem, kļuva nepatīkami. Tādēļ pēc Ickoatla pavēles sadedzināja visus vēsturiskos rokrakstus, «jo», pēc kāda acteku vēsturnieka vārdiem, «tauta tos uzskatīja par nevērtīgiem».
Kad 1440. gadā Ickoatls nomira, par tenočku valdnieku kļuva viņa dēls Montezuma I, saukts Dusmīgais. Tāpat kā viņa priekšgājējs, Montezuma I pastāvīgi karoja un vēl vairāk paplašināja Tenočtitlānai pakļautā apgabala robežas. Viņa laikā acteku pulki izgāja ārpus Meksikas augstienes un, pārvarējuši kalnu grēdas austrumos, iebruka jūras piekrastē.
Teskoko karaspēks enerģiski palīdzēja actekiem. Par savienības trešo locekli – Tlakopānu nekas nav minēts. Var būt, ka tā joprojām saglabāja savu patstāvību, bet, protams, neko vairs nesaņēma no kara laupījuma.
Acteku galvaspilsēta – Tenočtitlāna nepārtraukti auga. Montezuma I uzcēla akveduktu, kas stiepās no Capultepekas avotiem līdz pilsētas centram. Tagad Tenočtitlāna bija bagātīgi apgādāta ar dzeramo ūdeni. Lai aizsargātos no plūdiem ziemas lietus periodā, acteku galvaspilsētas austrumu nomali atdalīja no ezera ar lielu uzbērumu. Tā ierīkošanā strādāja daudz vergu.
Laikā no 1451. līdz 1456. gadam Meksikas ieleju piemeklēja liels posts. Stiprās vētras un sals nemitīgi nomaitāja ražu. Izcēlās briesmīgs bads, kas saasināja šķiru pretrunas acteku sabiedrībā
Acteku Nabadzīgie, kam nebija labības krājumu, bija spiesti upurēt savu brīvību. Par maisu kukurūzas viņi atdeva sevi un savas ģimenes locekļus bagātniekiem parādu verdzībā. Bezdibenis starp Tenočtitlānas vergturu virsotni un vienkāršo tautu arvien vairāk palielinājās.
Montezumas I dēls Ašajakatls, kas nāca pie varas 1469. gadā, vēl vairāk nostiprināja Tenoča pilsētas kundzību pār citām Meksikas pilsētām. Viņš pakļāva kaimiņu pilsētu Tlatelolko, kas līdz tam laikam bija saglabājusi savu neatkarību. Tā bija slavena ar savu tirdzniecību, un tās tirgus pat pēc tam, kad Tlatelolko faktiski kļuva par Tenočtitlānas priekšpilsētu, joprojām palika vislielākais visā Meksikā.
Ašajakatls mēģināja paplašināt acteku īpašumus arī uz rietumiem. Viņš sarīkoja karagājienu pret taraskāņiem, kas dzīvoja tagadējā Mičoakānas štata teritorijā. Bet te pirmo reizi pēdējos gadu desmitos acteki tika sagrauti. Pateicoties šai uzvarai, tara‑ skāņi palika neatkarīgi līdz tam laikam, kad viņus pakļāva spānieši.