Dāvana karalim
Gluži negaidot Kortess saņēma nelielu pastiprinājumu. Jaunās pilsētas Verakrusas ostā izmeta enkuru kuģis, kas bija ieradies no Kubas. Uz tā atradās divpadsmit piedzīvojumu meklētāji – desmit kareivju un divi virsnieki – un, kas visvairāk iepriecināja Kortesu, – divi zirgi.. Jau tā skaitliski nelielā spāniešu kavalērija bija cietusi zaudējumus: trīs zirgi bija gājuši bojā. Bet jātniekiem, kā paredzēja Kortess, būs liela nozīme Meksikas iekarošanā.
No atbraucējiem viņš uzzināja, ka Kubas gubernators Velaskess nebūt nav samierinājies ar ekspedīcijas patvaļīgo aizbraukšanu. Gubernators gatavojās sūdzēties par Kortesu Spānijas karalim. Un tad – Kortess to ļoti labi zināja – zelta, slavas un godinājumu vietā viņu gaida bargs sods un negods, bet varbūt pat karātavas. Visiem karaļa notāra izdarītiem ierakstiem par viņa ievēlēšanu par virspavēlnieku, kas nav atkarīgs no Velaskesa, nav nekādas nozīmes, ja tos neapstiprina augstākie varas orgāni.
Kortess labi pazina savas zemes tikumus un paražas. Viņš nevarēja cerēt uz iecietību. Visa viņa rīcība, sākot ar ekspedīcijas patvaļīgo aizbraukšanu, neapšaubāmi tiks novērtēta karaļa galmā kā vissmagāko noziegumu virkne. Kubas gubernatoram Velaskesam bija piešķirtas visas pilnvaras, turpretī viņš, Kortess, bija faktiski viltvārdis.
– Jāaizsteidzas priekšā Velaskesam, – nolemj Kortess. – Jānosūta kuģis ar ziņojumu pašam Kārlim V par jaunajām bagātajām zemēm, kas pievienotas Spānijai. Un jālūdz viņa pilnvaras tālākajai rīcībai.
Bet kā pārliecināt karali, ka tas ir to vērts un ka viņš, Kortess, aplaimos Spāniju? Zelts – visdaiļrunīgākais advokāts. Lai tas viņu arī aizstāv!
Un Kortess sāk pierunāt kareivjus un virsniekus, lai tie atteiktos no savas laupījuma daļas par labu Spānijas karalim. Viņš pats rādīšot piemēru, atsakoties no savas piektdaļas. Un tad sanākšot iespaidīga dāvana, kas ietekmēšot Kārļa V sirdi viņu labā.
– Šis zaudējums ir īslaicīgs, – pierunāja Kortess, – īstie dārgumi mūs vēl tikai gaida.
Laida apkārt ziedojumu listi, un katrs pats ar savu roku apstiprināja šo lēmumu.
Bet ne visi bija ar to vienis prātis. Zelts taču bija viņu pasākuma vienīgais mērķis. Un nu viņus spieda «labprātīgi» no zelta atteikties .. . Bet pretoties Kortesam, kas tik veikli prata savu lēmumu iztēlot par kopējo, bija grūti. Un daudzi, ārēji pakļaudamies, noslēpa sevī dziļu neapmierinātību.
Kortess izlietoja visu savu daiļrunību, lai, kā pienākas, attēlotu ekspedīcijas pārciestās grūtības un briesmas, sadursmes un kaujas. Viņš neskopojās ar vārdiem, arī aprakstot jaunās zemes bagātības, un vistumšākajās krāsās parādīja visu Velaskesa darbību.
Šim vēstījumam pievienoja kareivju un virsnieku vēstuli, kurā viņi visādi cildināja Kortesa nopelnus un viņa uzticību tronim. Kareivji lūdza karali neatņemt viņiem tik varonīgu pavēlnieku.
Trešo līdzīga satura vēstuli nosūtīja jaunās pilsētas valde. «Šī zeme,» bija teikts vēstulē, «tikpat bagāta ar zeltu kā tā zeme, kurā ķēniņš Zālamans ieguva šo metālu savam templim.»
Pilsētas valdē sēdēja Kortesa draugi, un viņi, protams, netaupīja slavinošus vārdus.
Tomēr vislielākās cerības Kortess lika nevis uz vēstulēm, bet uz smago zelta «pielikumu», kam vajadzēja uzskatāmi pierādīt viņa uzticību Spānijas karalim.
Par saviem sūtņiem Kortess iecēla Monteho un Puer‑ tokarrero – pilnīgi uzticamus cilvēkus, kam bija sakari galmā.
Francisko Monteho bija piedalījies jau Grihalvas ekspedīcijā. Tad viņš pieslējās Kortesam un bija viens no tiem, kas ieguldījis visus savus kapitālus šajā pasākumā. Vēlāk viņš vadīja jaunu konkistadoru ekspedīciju un sagrāba Jukatānas pussalu.
Monteho rīcībā nodeva visātrāko kuģi ar piecpadsmit matrožiem un nepieciešamo pārtikas daudzumu. Līdz ar zeltu uz kuģi nogādāja arī dzīvus «eksponātus» – četrus indāņu vergus. Kuģim bija jādodas uz Spāniju, apbraucot Kubu, lai Velaskess vai viņa draugi to nepamanītu.