Ištapalapānas applūdināšana
Lēni, ar vislielāko piesardzību Kortesa armija virzījās uz priekšu. Viņš baidījās no slēpņiem un negaidītiem triecieniem no flanga. Taču pirmajās dienās nekas sevišķs nenotika. Aiz‑ sprostojumus uz ceļiem ātri novāca, bet īsās sadursmes pie ūdens šķēršļiem un izpostītajiem tiltiem beidzās ar acteku atkāpšanos. Šīm kaujām bija izlūkošanas raksturs. Visi saprata, ka galvenās cīņas vēl priekšā.
Nokāpjot Meksikas ielejā, kur atradās desmitiem gleznainu pilsētu un ciemu, spānieši ievēroja signāluguņu dūmu stabus, kas pacēlās pret «debesīm. Tur Kuautemoks ziņoja tautai par ienaidnieka parādīšanos un aicināja to ķerties pie ieročiem.
Par savu bazi kara darbībai pret Tenočtitlānu Kortess nolēma padarīt Teskoko. Šī pilsēta atradās apmēram pusceļā starp Tlaškalu un Meksikas galvaspilsētu.
Pilsētas valdītāji apliecināja padevību Kortesam, tomēr teskokiešu izturēšanās viņam šķita aizdomīga. Pilsētā nebija ne sieviešu, ne bērnu. Tie visi bija savlaicīgi aizgādāti projām. Tas lika izturēties ļoti uzmanīgi pret vietējo iedzīvotāju viesmīlību. Spānieši un viņu sabiedrotie pasteidzās aizņemt un nocietināt templi, pili un citas aizsardzībai visvairāk piemērotās celtnes.
Izmantodams nesaskaņas Teskoko augstmaņu vidū, Kortess iecēla par pilsētas pārvaldnieku savu ielikteni, kas bija gatavs pieņemt kristīgo ticību un visās lietās paklausīt spāniešiem.
Ar viņa palīdzību sadzina kopā astoņus tūkstošus iedzīvotāju kanāla būvei. Seklo strautiņu, kas caur Teskoko tecēja uz tāda paša nosaukuma ezeru, Kortess nolēma izmantot Tlaškalā uzbūvēto brigantīnu nolaišanai ūdenī (līdz šejienei tās vajadzēja nogādāt izjauktā veidā). Bet, lai šo plānu realizētu, strautiņu pārvērst dziļā kanālā.
Dienu un nakti strādāja zemes racēji. Tuvojās nobeigumam arī trīspadsmit brigantīnu būve. Kad tās bija gatavas, tūkstošiem nesēju stipras apsardzes pavadībā nogādāja kuģus no Tlaškalas uz Teskoko. Grūtais ceļš pār kalniem un aizām, pa šaurām un bīstamām tekām tika veikts četrās dienās.
Tagad Kortess varēja ķerties pie savu plānu īstenošanas.
Lai kļūtu par ezera saimnieku, vispirms bija jāiekaro pilsētas tā krastos.
Teskoko pils. XVI gadsimta zīmējums.
Kara materialu piegāde pa kalnu ceļiem. Zīmējums no seno meksikāņu rokraksta.
Pirmais trieciens tika dots Ištapalapānai – vienam no vislielākajiem kultūras centriem Meksikas ielejā. Šī ziedošā, ar savu tempļu un citu sabiedrisko celtņu īpatnējo arhitektūru izslavētā pilsēta atradās pa pusei sauszemē, pa pusei uz pāļiem. Dambis aizsargāja zemo krastu no ezera sāļajiem ūdeņiem.
Kauja sākās jau ārpus pilsētas. Neskatoties uz aizstāvju izmisīgo pretestību, tlaškaliešiem un spāniešiem izdevās ielauzties Ištapalapānas ielās. Sākās vispārēja laupīšana un iedzīvotāju slepkavošana. Uzvarētāji nesaudzēja ne sievietes, ne bērnus, ne sirmgalvjus. No sešiem tūkstošiem nogalināto vairāk nekā puse bija mierīgie iedzīvotāji, kas paši nespēja aizsargāties.
Tūkstošiem cilvēku meklēja glābiņu pāļu celtnēs, slēpās niedru biezokņos, laivās. Bet arī tur viņus atrada spānieši un to sabiedrotie. Pēc dažām stundām, kad pilsēta jau bija ieņemta, kauja pārvietojās no ielām uz ezeru, kas pilsētas tuvumā nebija dziļš. Stāvēdami līdz jostas vietai ūdenī, Kortesa karavīri šāva, kapāja zobeniem, dūra pīķiem ikvienu, kas gadījās priekšā – vienalga, vai tā māte ar zīdaini, vai sirma māmuļa. «Pilsoņus un karavīrus piemeklēja viens un tas pats liktenis,» raksta pazīstamais vēsturnieks V. Preskots savā darbā par Meksikas iekarošanu, «viņus visus nokāva bez dzimuma un vecuma izšķirības.»
Pabeiguši iedzīvotāju slepkavošanu un paņēmuši līdz visu, ko vien varēja panest, spānieši no vairākām pusēm aizdedzināja pilsētu. Tieši tajā laikā pār zemi strauji un negaidīti nolaidās dienvidu nakts.
Tumsā arvien skaidrāk kļuva dzirdama spēcīgu uzplūdu radīto viļņu krākšana. No kurienes nāk ūdens? Spānieši klausījās un nesaprata, kas notiek. Pēkšņi nakts klusumu pāršķēla biedinošs sauciens:
– Dambis pārrauts!
Ūdens strauji kāpa. Jā, nebija šaubu, indiāņi bija ķērušies pie galējiem līdzekļiem. Izmisumā iedzītie Ištapalapānas iedzīvotāji bija izpostījuši dambi, lai applūdinātu savu dzimto pilsētu.
– Taurēt pulcēšanos! Nekavējoties atstāt pilsētu! – pavēlēja Kortess.
Lūk, patiesa spāniešu atkāpšanās aina, kā to attēlojis Preskots:
«Grīļodamies zem laupījuma svara, cilvēki ar pūlēm bri‑ šus kūlās uz priekšu pa ūdeni, kas ar katru stundu kāpa augstāk. Viņu ceļu sākumā apgaismoja degošo māju blāzmojums. Bet, jo vairāk viņi attālinājās no ugunsgrēka vietas, jo vairāk gaisma bālēja, un viņi nedrošiem soļiem virzījās uz priekšu, brizdami līdz ceļiem, bet brīžiem arī līdz jostas vietai pa ūdeni. Ar neticamām pūlēm viņi sasniedza vietu, kur indiāņi bija izpostījuši dambi; te ūdens bija vēl dziļāks un straume tik stipra, ka cilvēki tik tikko spēja noturēties kājās. Spānieši pārkļuva pāri sveikā, bet daudzus tlaškaliešus, kas neprata eldēt, straume aizrāva sev līdz. Laupījums viss aizgāja bojā. aujampulveris bija galīgi sabojāts. Karavīru apģērbs un ieroči bija izmirkuši sāļajā ūdenī. ..
Rītausmā viņi ieraudzīja ezeru, ko klāja laivu bari. Indiāņi bija paredzējuši viņu nelaimi un tagad sagaidīja viņus ar akmeņu, bultu un citu nāvi nesošu metamo ieroču krusu. Veiklas nodaļas, turēdamās patālu no viņiem, traucēja armijas flangus ar tādu pašu uzbrukumu. Spānieši nevēlējās uzsākt kauju ar ieaidnieku. Viņu vienīgā vēlēšanās bija nokļūt līdz saviem ērtajiem dzīvokļiem Teskoko, kur viņi arī ieradās tajā pašā dienā – nospiesti un noguruma nomākti, tik nožēlojamā morālā un fiziskā stāvoklī, kādu vēl nebija piedzīvojuši pēc visgrūtākā pārgājiena un vissīvākās kaujas.»
Tāds bija iznākums šai cīņai, kurā uzvarētājiem negāja nemaz labāk kā zaudētājiem.