Kā zelts pārvērš ienaidniekus par draugiem

Kad Kortesam paziņoja, ka Tenočtitlānai tuvojas nesēji ar sasietajiem Narvaesa sūtņiem, viņš pavēlēja tos nekavējoties atbrīvot. Kortess nevēlējās pazemināt spāniešu cieņu Tenoč­titlānas iedzīvotāju acīs. Meksikas galvaspilsētā parlamentāri ieradās nevis uz nesēju mugurām, bet gan zirgos, kurus Kor­tess šim nolūkam bija izsūtījis viņiem pretī.

Viņš sagaidīja tos ļoti laipni un ilgi izmeklētās frāzēs at­vainojās par savu virsnieku rupjību. Sūtņus pamieloja ar vis­garšīgākajiem acteku ēdieniem, ar karalisku devīgumu apdāvināja ar zeltu un dārgakmeņiem.

Pārsteigtie parlamentāri ilgi nevarēja atjēgties. Ne visai ērtā, bet ļoti ātrā ceļojuma laikā gar viņu acīm bija aizslīdē­jušas desmitiem dažādu ainavu, daudz bagātu pilsētu un ciemu. Un beidzot šī brīnišķīgā galvaspilsēta ezera vidū un . . . šī ne­gaidīti laipnā uzņemšana no tā cilvēka puses, kas varēja pa­vēlēt, lai viņus bez vilcināšanās pakar … īsi sakot, no Kortesa ienaidniekiem viņi kļuva ja ne tieši tā draugi, tad vismaz tā sabiedrotie. No viņiem Kortess ieguva pilnīgu pārskatu par ekspedīcijas armijas spēkiem un apbruņojumu un par Narva­esa tuvākās nākotnes plāniem.

Kortess uzzināja, ka Narvaess nebauda armijas labvēlību. Būdams ierobežots un mantkārīgs cilvēks, viņš bija noskaņojis pret sevi daudzus padotos. Faktiski viņiem bija viena alga, kam sekot – Narvaesam vai Kortesam. Viņi bija gatavi pa­klausīt tam, kas vairāk maksās.

Noskaidrojis situāciju, Kortess sāka rīkoties. Viņš uzrakstīja pieklājīgā tonī ieturētu vēstījumu Narvaesam, piedāvādams viņam savienību un draudzību. Kortess apsolīja godīgi dalīties ar viņu savās bagātībās un pat atzīt viņa virsvadību, ja Nar­vaesam būtu karaļa pilnvaras. Viņš mierīgi varēja to apsolīt, jo zināja, ka Narvaesam tādu pilnvaru nav.

Šo vēstījumu nodot tika uzticēts viltīgajam un veiklajam pateram Olmedo, kas ne reizi vien bija palīdzējis Kortesam ar labiem padomiem. Bet visas cerības Kortess lika nevis uz vēstuli, bet uz zeltu, ar ko bija apgādāts svētais tēvs. Viņam vajadzēja to slepeni sadalīt Narvaesa virsniekiem, lai dabūtu tos savā pusē.

Bez oficiālā vēstījuma Olmedo veda sev līdzi vairākas sle­penas vēstules, kas bija adresētas ietekmīgiem ekspedīcijas locekļiem.

Ar līdzīgu vēstuli pie Narvaesa nosūtīja arī sešus viņa ne­veiksmīgos parlamentārus. Šoreiz viņi ar savu misiju tika daudz sekmīgāk galā. Taisnība, Narvaess tikai pazobojās par Kortesa miermīlīgajiem priekšlikumiem, toties visi viņa virs­nieki un kareivji kāri klausījās pārnākušo biedru stāstus. Vis­jūsmīgākajiem vārdiem viņi runāja par Kortesa drosmi, vīrišķību un karavadoņa talantu, par to, ka viņš ar niecīgiem spēkiem pratis pakļaut milzīgu zemi. Spilgtās krāsās tie tēloja viņa devīgumu, labo sirdi, taisnīgo izturēšanos pret kareivjiem. Nevienam viņš neesot nodarījis pāri, visus apdāvinājis ar zeltu. Kortesa ļaudis dzīvojot brīvi, kārtis spēlējot tikai uz tīru zeltu…

– Kādēļ karot ar Kortesu, ja viņš gatavs labprātīgi pa­kļauties un dot mums visiem zeltu? – runāja parlamentāri. – Vai būs taisnīgi sodīt drosmīgu karavīru, kas Spānijas tro­nim pievienojis tādu milzīgu un bagātu valsti?

Šie vārdi visiem dziļi iespiedās sirdī.

Arī paters Olmedo nesēdēja, rokas klēpī salicis. Narvaesa zobošanās viņu pārāk nemulsināja. Viņš pamazītēm darīja savu darbu – vervēja neapmierinātos, dāvināja tiem zeltu, demo­ralizēja armiju. Un, kad Narvaess apķērās un pavēlēja Olmedo padzīt, opozīcijas spēki bija jūtami pieauguši. Spāniešu vidū valdīja sajukums, un daudzi svārstījās, nezinādami, kas viņiem izdevīgāk: palikt uzticīgiem Narvaesam vai pāriet viņa preti­nieku pusē.

Narvaess sāka sodīt katru, kas labi atsaucās par Kortesu un prasīja samierināties ar viņu. Vienu virsnieku un divus kareivjus pat iekala ķēdēs. Sliktā ēdiena un bargās apiešanās dēļ apcietinātais virsnieks saslima un pēc dažām dienām no­mira. Tas pastiprināja neapmierinātību, un pieci sodītie virs­nieki pasteidzās slepeni atstāt nometni un aiziet uz Verakrusu, kur viņus, protams, sagaidīja ar lielu prieku.