Kara dieva templis
Kara dieva Uicilopočtli galvenais templis atradās netālu no tirgus laukuma. To apjoza augsts, reljefiem čūsku attēliem izgreznots mūris. Plašais tempļa pagalms bija bruģēts spoži pulētām akmens plāksnēm, tā kā zirgi tikko spēja noturēties kājās.
Pie robotajiem tempļa vārtiem Kortesu un viņa pavadoņus sagaidīja priesteri un augstmaņi. Montezuma bija pavēlējis nogādāt ievērojamo viesi tempļa virsotnē, lai viņam pašam nebūtu jānopūlas, kāpjot augšā pa piecām stāvām kāpnēm. Tas bija liels gods. Pats Montezuma arī nekāpa pa kāpnēm, viņu vienmēr uznesa virsotnē.
Kortess atteicās no nesējiem. Piesardzība neļāva viņam atšķirties no saviem karavīriem.
Uicilopočtli templis atgādināja milzīgu piramīdu ar nocirstu virsotni, – pareizāk sakot, piecas piramīdas, kas bija novietotas cita uz citas, pie kam lielākā kalpoja par pamatu nākošajai – mazākajai. Simts četrpadsmit pakāpienu veda tempļa virsotnē. Tie neveidoja nepārtrauktu taisni, bet bija sadalīti piecās kāpnēs, kas atbilda tempļa «pieciem» stāviem. Katras kāpnes noveda apmeklētāju līdz jaunai, augstākai tempļa pakāpei, un, tikai apejot to, viņš varēja nokļūt līdz nākošajām kāpnēm.
Tādā veidā, lai nokļūtu tempļa virsotnē, bija jāveic ne tikai visi simts četrpadsmit pakāpieni, bet arī četras reizes jāapiet apkārt visai celtnei, katrai tās piramīdai.
Kāpnes atradās ārpusē. Svētku gadījumos priesteru svinīgais gājiens lēni, visas tautas acu priekšā virzīdamies uz tempļa virsotni, atstāja lielu iespaidu.
Kara dieva tempļa precīzie izmēri nav saglabājušies. Zinātnieki domā, ka tā pamata laukums līdzinās apmēram 1000 kvadrātmetriem, bet augstums – 30–35 metriem.
Tempļa virsotnē bija prāvs laukums ar diviem torņiem – svētnīcām. To priekšā stāvēja altāri, kuros dienu un nakti dega uguns.
Kortesu un viņa biedrus sagaidīja pats Montezuma.
– Tu droši vien esi noguris, kāpdams mūsu lielajā templī? – viņš līdzjūtīgi jautāja Kortesam.
– Spānieši nenogurst, – augstprātīgi atbildēja Kortess, cenzdamies nostiprināt actekos ticību ienācēju dievišķīgajam spēkam.
No tempļa virsotnes atklājās lielisks skats uz galvaspilsētu un tās apkārtni. Kā uz plaukstas bija redzami daudzie kanāli, ēku lēzenie, ziediem izrotātie jumti, tempļu augstie torņi. Kā taisni novilktas līnijas tālumā stiepās dambji, kas savienoja pilsētu ar sauszemi, un akvedukts ‑– tilts ar divām resnām caurulēm, pa kurām pilsētai piegādāja dzeramo ūdeni. Pa ezeru un kanāliem visos virzienos šaudījās laivas; dambji un ielas bija gājēju pilnas. Tālumā bija redzamas arī citas acteku pilsētas, bet visu šo brīnišķīgo ainavu ietvēra gigantiskas kalnu grēdas, kuru virsotnes klāja mūžīgs sniegs.
Tenočtitlānas dienvidaustrumu da]a 1519. gadā. Pa kreisi un pa labi no kara dieva galvenā tempļa – Ašajakatla pils un Montezumas pils. Rekonstrukcija.
Pēc sirds patikas iztīksminājies par Tenočtitlānas ainavām no putna lidojuma un pienācīgi novērtējis pilsētas ārkārtīgi izdevīgo stratēģisko stāvokli, Kortess palūdza atļauju aplūkot acteku dievus. Apspriedies ar priesteriem, Montezuma atļāva spāniešiem ielūkoties svētnīcā. Un, lūk, viņu skatieniem atklājās milzīga, lempīga elku dieva statuja ar bargu un ķēmīgu seju. Labajā rokā tā turēja loku, kreisajā atradās zelta bultas. Statujas ķermeni apjoza no pērlēm un dārgakmeņiem izveidota čūska, bet kaklā karājās cilvēku zelta maskas un zelta un sudraba siržu ķēde. Tāds izskatījās Uicilopočtli – acteku kara dievs, kam par godu bija uzcelts šis milzīgais templis.
Šī asinskārā dieva iecienītais ēdiens bija cilvēku sirdis. Uz īpaša elka priekšā novietota akmens priesteri tam upurēja
cilvēkus – kara gūstekņus, vergus un pakļauto cilšu locekļus, uzšķēržot viņiem krūšu kurvi un izraujot vēl drebošo. sirdi. ..
Jāpiezīmē, ka šo riebīgo rituālu prasmīgi izmantoja katoļu garīdznieki par vienu no galvenajiem argumentiem, lai pierādītu kristīgās ticības «pārākumu».
Bija šajā templī arī citu acteku dievu statujas, un tām visām upurēja cilvēkus. Priesteri iestāstīja tautai, ka tikai ar šādiem upuriem iespējams uzturēt sauli – dzīvības nesēju zemes virsū.
Daudzas pasaules tautas savas vēstures rītausmā piekopušas rituālu cilvēku upurēšanu. Acteku reliģija šai ziņā nebija nekāds izņēmums. Atcerēsimies asinskāro Molohu – saules, uguns un kara dievu, ko pielūdza seno Austrumu tautas – feniķieši, amonīti, moabīti, kā arī Kartāgas iedzīvotāji. Molohu, tāpat kā Uicilopočtli, baroja ar cilvēku miesu.
Māņticīgais un dievbijīgais Montezuma jutās apvainots līdz sirds dziļumiem, kad Kortess sāka viņu pārliecināt, ka acteku dievi esot ļauni gari, sātana bērni un ka visus elkus vajagot aizstāt ar katoļu svētbildēm.
– Mūsu dievi mums dāvā uzvaras, labu ražu, sekmes dzīvē. Tu nedrīksti tik pārdroši runāt par viņiem. Ja es būtu zinājis, ka tu viņus apvainosi, es nebūtu atļāvis tev šeit ienākt.
Kortess klusēdams devās projām, bet Montezuma palika izlūgties sadusmoto dievu piedošanu.
Nokāpuši pagalmā, spānieši aplūkoja arī citas tempļa celtnes. Tur bija ieroču noliktavas, nelieli piramīdveidīgi tempļi, kuru virsotnēs dega mūžīgā uguns. Viņi ieraudzīja arī pakalnu, kurā uzglabāja nomocīto, dieviem ziedoto cilvēku galvaskausus.
Kara gūsteknis uz upurakmens aizstāvas rituālā kaujā. Acteku mākslinieka zīmējums.
Upurēšana saulei. Acteku mākslinieka zīmējums.
Garās vienstāva celtnēs dzīvoja priesteri un viņu audzēkņi. Tempļa pagalmā atradās arī pārtikas noliktavas un veikali, telpas iebraucējiem, dzeramā ūdens cisternas. Templis bija it kā atsevišķa pilsētiņa, kas dzīvoja pati savu dzīvi.