Kosumelas salā

Lūk, kur viņa, – Amerika!

Lūk, kur Jaunā pasaule!

H. Heine. «Viclipuclj».

KOSUMELAS SALĀ

Karavelas turējās cieši kopā, līdzinādamās pēc admirāl‑ kuģa, uz kura atradās Kortess. Naktīs tā priekšgalā iedegās spožs lukturis, kas kalpoja par orientieri. Bet drīz uznāca ne­gaiss, kas pārvērtās briesmīgā viesuļvētrā. Kuģus izmētāja uz visām pusēm, daži izrādījās stipri bojāti.

Cita pēc citas karavelas pamazām ieradās sapulcēšanās vietā – Kosumelas salā, netālu no Jukatānas. Pēdējais pie krasta piestāja Kortesa kuģis. Un kapteinis ģenerālis ierau­dzīja, ka viņa ļaudis ekspedīcijas priekšnieka prombūtnes laikā nebija sēdējuši saliktām rokām.

Kapteinis Alvarado kopā ar kareivju grupu iedzīvotāju atstātajā ciemā bija noķēris visas vistas un apgriezis tām galvas. Pēc tam spānieši bija ielauzušies templī un to galīgi izlaupījuši. Viņi bija paņēmuši ne tikai visas zeltlietas, bet arī vecus flaneļa paklājus. Viņi saķēra arī trīs vietējos, kas nebija paspējuši aizbēgt no ciema.

Kortess bija gudrāks un tālredzīgāks nekā neveiksmī­gais vistas cepeša cienītājs. Viņš saprata, ka, dzenoties pēc  sīkumiem, var pazaudēt ļoti daudz. Un otrādi, – šķietami ievē­rojot likumību, var ar maziem spēkiem gūt lielus panākumus.

Ierindas priekšā Alvarado saņēma stingru rājienu par pat­vaļīgu rīcību. Viss nolaupītais tika atdots gūstekņiem (atskai­tot vistas, ko spānieši bija paspējuši apēst. ..). Piedevām indiāņi saņēma vēl dažus stikla nieciņus un tika atlaisti brīvībā. Ar tulka palīdzību Kortess apliecināja viņiem savu miermīlību un uzaicināja visus iedzīvotājus bez bailēm at­griezties savos mitekļos.

Indiāņi noticēja Kortesam. Un viņš sākumā turēja vārdu, apmierinādamies ar vietējo iedzīvotāju aplaupīšanu «liku­mīgā» veidā – ar preču apmaiņas palīdzību.

Tajā pašā laikā Kortess izpētīja salu. Viņu pārsteidza lie­lās akmens celtnes, sevišķi ar lielu prasmi būvētie daudzstāvu tempļu torņi. Nē, šo ēku celtniekus par mežoņiem nevar saukt! Tā bija tauta ar savdabīgu kultūru, kas bija daudz aug­stāka nekā viņu ciltsbrāļiem Kubā.

Kad viss indiāņiem piederošais zelts bija apmainīts pret stikla krellītēm, spānieši atcerējās savu svēto misiju – iz­platīt katoļticību un izdeldēt elku pielūgšanu.

Pēc Kortesa pavēles tika sapulcēti visi vietējie priesteri un visievērojamākie iedzīvotāji. Sludinātāja lomā uzstājās pats Kortess. Viņš uzaicināja indiāņus atteikties no saviem dieviem – sātana izdzimumiem un aizstāt riebīgos elku tēlus ar svēto krustu un dievmātes tēlu.

Taču viņa daiļrunībai nebija panākumu.

– Nē, mums ir labi dievi, tie ir mūsu senču dievi. Mēs negribam no tiem atteikties, – vienā balsī sacīja indiāņi.

Sadusmots par viņu spītību un nesaprātīgumu, Kortess pa­vēlēja nogāzt no altāriem elku tēlus un sasist tos druskās. Spāņu kareivji ar labpatiku izpildīja šo rīkojumu. Pēc tam viņi atveda indiāņu akmeņkaļus un lika viņiem uzcelt skaistu altāri, līdzīgu tiem, kas atradās katoļu dievnamos. Uz tā no­vietoja svētbildi. Namdari uztaisīja varenu krustu. Kāds ekspedīcijas garīdznieks noturēja svinīgu dievkalpojumu.

Tā sākās «īstenās ticības» varmācīga izplatīšana indiāņu vidū. Asiņu straumes izlēja spānieši, pievērsdami iedzimtos katoļticībai. Kosumelas sala, kur nelaime piemeklēja tikai elku dievus, bet cilvēki palika veseli, ir viens no nedaudzajiem izņēmumiem.

Spānieši ievēroja, ka jaunpiegrieztie, bez vajadzīgās cieņas izturēdamies pret svētbildēm, daudz labprātāk pielūdz krustu. Tā cēlonis tagad labi zināms: krusts no vissenākajiem laikiem, ilgi pirms eiropiešu parādīšanās Amerikā, indiāņiem bija svēta zīme: vēja, pērkona un mākoņu dieva simbols. Pielūgdami krustu, indiāņi būtībā joprojām godināja vienu no saviem vecajiem dieviem. Spānieši to nezināja.

Kosumelas sala.

Seno meksikāņu tempļa drupas. Leja – tas pats templis pirms izpostīšanas (zinātniska rekonstrukcija).

Kortess nedomāja ilgi kavēties salā. Marta pirmajās dienās, papildinājis pārtikas krājumus, viņš pavēlēja doties tālāk. Un tad, kad jau bija uzvilktas buras, kāds pamanīja pirogu ar indiā­ņiem, kas tuvojās no Jukatānas puses. No tās izkāpa vairāki cilvēki. Viņi devās pie Kortesa. Pēkšņi viens no viņiem nokrita uz ceļiem un tīrā spāņu valodā iesaucās: – Dievs, svētā jaunava, Seviļa!

Tad spānieši saprata, ka viņu priekšā tautietis. Viņu pazīt nebija iespējams. Ilgi dzīvodams starp indiāņiem, svelmainajā saulē Heronimo de Agilārs bija iededzis bronzas krāsā. Ģēr­bies viņš bija pēc vietējām parašām un matus nogriezis gan­drīz līdz ādai kā vergs.

. .. Pirms kādiem astoņiem gadiem pie Jukatānas krastiem gāja bojā spāņu kuģis. Tikai nedaudz cilvēku, to skaitā ari Agilārs, izglābās un sasniedza nepazīstamo krastu. Tur viņi nokļuva indiāņu gūstā.

Tai laikā, kad Kortess sasniedza Kosumelu, dzīvi bija pa­likuši tikai divi spānieši. Baumas par balto ierašanos aizgāja arī līdz viņiem. Otrais, vārdā Gonsallo Gerrero, kategoriski atsacījās atgriezties. Viņš šeit bija atradis jaunu dzimteni, ieguvis ģimeni un dzīvoja pārticībā.

Nevēlēdamies ne ar ko atšķirties no indiāņiem, kas viņu draudzīgi uzņēma savā vidū, viņš līdzīgi tiem izkrāsoja savu miesu, izdūra caurumus ausīs un apakšlūpā, tetovēja vaigus. ^Gerrero iemantoja indiāņos lielu autoritāti un bija viens no visvaronīgākajiem karavadoņiem, kad sākās kaujas ar spā­niešiem .. .

Agilārs šajos gados bija iemācījies labi runāt maiju va­lodā (savu dzimto valodu viņš bija paspējis jau krietni aiz­mirst). Visos sīkumos viņš zināja arī maiju ticējumus un paražas. Pievienojies Kortesa ekspedīcijai, viņš tai vēlāk izdarīja svarīgus pakalpojumus.