Kuitlauaka politika
Pa to laiku Kuitlauaks sparīgi gatavojās Tenočtitlānas aizstāvēšanai. Galvaspilsētā laboja izpostītos tiltus, aizbēra robus dambjos, papildināja ieroču krājumus.
Cīņai ar kavalēriju jaunais acteku valdnieks izgudroja briesmīgu ieroci. Pie garām kārtīm piesēja spāniešiem atņemto zobenu tērauda asmeņus. Ar tādas savdabīgas «izkapts» palīdzību varēja pārsist aulekšojoša zirga kājas, pie tam risks tikt samītam vai nodurtam kļuva daudz mazāks. Kuitlauaks arī pieradināja savu karaspēku darboties saskaņotāk, pēc vienota plāna.
Nebija viegli actekiem atteikties no sensenajām iemaņām un parašām un apgūt eiropiešu kara taktiku. Bet Kuitlauaks, atrazdamies spāniešu gūstā, bija iepazinies ar viņu kara mākslu un augstu novērtējis tās priekšrocības. Viņš saprata, ka nav nekāds kauns mācīties no ienaidnieka un pēc tam sakaut viņu ar viņa paša ieročiem.
Kuitlauaks rūpējās arī par to, lai iegūtu sabiedrotos un saliedētu indiāņu cilšu spēkus. Dažas Tenočtitlānai pakļautās pilsētas atbrīvoja no nodevām, citām nodevas samazināja.
Sūtņus ar aicinājumiem apvienoties un noslēgt draudzību nosūtīja pie totonakiem, maijiem un citām pakļautām tautām. Bet ne visas šīs misijas vainagojās ar sekmēm. Pārāk svaigas bija atmiņas par acteku ierēdņu pastrādātajām ļaundarībām un nežēlīgajiem nodokļu piedzinējiem.
Uzticīgi Tenočtitlānai palika galvenokārt tās kaimiņi, tas
ir, tās pilsētas, kam bija jābaidās no Kuitlauaka karaspēka iebrukuma un soda par nepaklausību. Attālākās pilsētas un ciemi uzskatīja par labāku nogaidīt, neuzdrošinādamies atklāti uzstāties ne pret Kuitlauaku, ne arī pret Kortesu. Bet citi neslēpa savu naidu pret Tenočtitlānu un ar ļaunu prieku gaidīja tās bojā ejas stundu.