Pēdējais pārgājiens

Drupu kaudzes un kūpošas krāsmatas rēgojās tur, kur va­kar vēl bija mutuļojusi dzīve. Kapa klusums valdīja visapkārt. Kortess uzaicināja visus iedzīvotājus piecu dienu laikā at­griezties pilsētā.

Pamazām, bailīgi apkārt skatīdamies, atgriezās cilvēki gruvešos, apglabāja kritušos, savāca nožēlojamās mantības pa­liekas, saveda kārtībā sveikā palikušos namus.

Tai laikā ieradās jauna Montezumas sūtniecība. Acteku valdnieks steidzās norobežoties no sazvērestības un uzvelt visu vainu Čolulas iedzīvotājiem. – 2ēl, ka šos meļus un nodevē­jus jūs nenosodījāt vēl pamatīgāk, – teica sūtņi Montezumas vārdā. Reizē ar dāvanām viņi nodeva ielūgumu ierasties Te‑ nočtitlānā.

Totonaki, kas pavadīja Kortesu no pašas Sempoalas, izlū­dzās atļauju atgriezties dzimtenē. Viņi baidījās no Montezumas

dusmām. Kortess bija spiests viņus atlaist. Toties viņš papil­dināja savu armiju ar vēl vienu tūkstoti tlaškaliešu kareivju.

Ekspedīcijas ceļš veda caur krāšņām savannām. Tad sākās kalni. Divus no tiem, pašus augstākos, sauca par Popokatepetlu («Pīpējošais kalns») un Ištaksiuatlu («Baltā sieviete»). Pirmais visu laiku dūmoja, jo tur atradās darbīgs vulkāns, otru klāja mūžīgs sniegs, kas notālēm atgādināja baltu apģērbu.

Daudz poētisku leģendu sacerējuši acteki par šiem kalniem.

Pastāvīgi tos novērodami, indiāņi pamanīja virkni intere­santu likumsakarību. Tā, piemēram, atklājās tieša sakarība starp vulkāna izturēšanos un gaidāmo laiku. Ja no krātera lieliem mutuļiem pacēlās biezi, tumši garaiņu mutuļi, kas tie­cās uz ziemeļiem, tad tā bija droša pazīme, ka būs lietus. Ja garaiņu mākoņi devās uz dienvidiem, tad tas nozīmēja: gai­diet stipru aukstumu un salu. Pelnu fontāni, kas laiku pa laikam izlauzās no krātera, ziņoja iedzīvotājiem, ka tuvojas liels ne­gaiss. Garaiņi, kas pacēlās vertikāli augšup, bija stipra vēja vēstneši.

Tikko spānieši tuvojās jaunai pilsētai vai ciemam, Kortesam pretī iznāca kasiki ar zeltu, pārtiku un citām dāvanām. Māņ­ticīgas bailes no baltajiem visu ceļu steidzās spāniešiem pa priekšu.

Sarunādamies ar vietējiem iedzīvotājiem, Kortess ar sevišķu apmierinātību uzklausīja sūdzības par nodevām un klaušām, zemes piesavināšanos un citām pārestībām, kuras nodarījuši Montezumas ierēdņi. – Mēs jūs paglābsim no tā, – apsolīja visiem Kortess.

Bet tad viņi sasniedza vietu, kur ceļi šķīrās. Viens ceļš bija plats un ērts, otrs aizsprostots milzīgiem kokiem un akmeņiem. Vietējie iedzīvotāji brīdināja Kor­tesu, ka ērtais un platais ceļš ve­dot lamatās, kur ienaidnieks viņu cerot ielenkt. Vajagot novākt aiz‑ sprostojumus un iet pa otru ceļu, viņi teica. Tā Kortess arī darīja.

Ar pūlēm spānieši rāpās aug­šup pa kalna krauju. Pēkšņi sāka krist biezs sniegs. Uznāca nakts, un līdz kauliem nosalušie Kortesa cīņas biedri ar skumjām domāja par nakšņošanu zem svešajām, naidīgajām debesīm.

Konkistadori iet garām lielajiem vulkāniem. Attēlā redzams Popokatepetla kūpošais krāteris. Zī­mējums no acteku rokraksta.

Bet, lūk, parādījās kaut kādas akmens celtnes. Tās bija viesnīcas ceļotājiem. Vēlāk spānieši tās re­

dzēja diezgan bieži pie galvena­jiem satiksmes ceļiem.

Labi atpūtušies, viņi agri no rīta devās tālāk. Kādā kalnu ceļa pagriezienā viņu priekšā pēkšņi atklājās visa Meksikas ie­lejas panorāma. Retinātais gaiss it kā iznīcināja telpu un tuvināja tālākos priekšmetus, padarīja tos reljefus.

Pārsteiguma saucieni izlauzās vienlaicīgi no visu lūpām. Kā uz plaukstas spāniešu priekšā gulēja biezi mežu masīvi un ziedošas āres, ezeru mirdzošie spoguļi un rotaļlietām līdzīgās pilsētas. Skaidri bija redzama arī Tenoč‑ titlāna – pilsēta ezera vidū. No tāluma likās, ka tās baltie torņi un piramidālie tempļi paceļas tieši no ūdens.

‑ Ar jauniem spēkiem spānieši turpināja ceļu uz ilgoto mērķi, kas tagad bija jau saredzams ar neapbruņotām acīm, – Meksikas galvaspilsētu. Tobrīd pie viņiem atkal ieradās Mon­tezumas sūtņi ar kārtējo dāvanu nastu un kārtējo vēstījumu. Montezuma lūdza spāniešus.. . griezties atpakaļ, apsolīdams tādā gadījumā apbalvot Kortesu ar četriem mēriem zelta un katru viņa kareivi – ar vienu mēru. Viņš apņēmās turpmāk samaksāt Spānijas karalim tādu nodevu zeltā un sudrabā, kādu vien viņš vēlētos.

Kortesa atbilde skanēja:

–  Gudrajam Montezumam jāsaprot, kā sadusmosies Spā­nijas karalis, ja mēs atgriezīsimies, neizpildījuši viņa uzde­vumu. Daudz vieglāk būs vienoties par visu personīgi nekā ar neskaitāmiem sūtņiem.

Otrā dienā ieradās jauna sūtniecība – visiespaidīgākā no visām, kādas vien līdz tam bija redzētas. To vadīja divdesmit gadus vecais Montezumas brāļadēls Kakamacīns. Karalisko personu nesa palankīnā, kas bija izgreznots ar zeltu, dārg­akmeņiem un zaļām spalvām. Par nesējiem bija astoņi augst­maņi.

Kad Kakamacīns, ieradies pie Kortesa, izkāpa no palankīna, augstmaņi metās noslaucīt ceļu, lai valdnieka kāja nejauši neskai tu kādu akmentiņu vai salmiņu.

Acteki piedāvā Kortesam «ap­burtu» ēdienu. Viņš atsakās no tā. So leģendāro epizodi zīmē­jumā attēlojis acteku māksli‑

Ar labo roku pieskāries zemei, bet pēc tam pacēlis to līdz galvai, Kakamacīns sacīja:

–  Es un šie augstmaņi ieradāmies tevi apsveikt un pavadīt visu atlikušo ceļu. Saki, kas tev vajadzīgs, un viss tev būs. Mani sūtīja mūsu pavēlnieks – lielais Montezuma.

Nobeidzis apsveikuma runu, viņš pasniedza Kortesam trīs milzīgas pērles.

To redzot, pat visbailīgākajiem Kortesa kareivjiem radās jauna uzņēmība. Vēl vakar viņi labprāt būtu samierinājušies ar Montezumas noteikumiem, pieņēmuši apsolīto zeltu un griezušies atpakaļ. Bet šodien viņi, aizmirsuši visas briesmas, vēlējās tikai vienu: ātrāk sasniegt Tenočtitlānu un tās pasa­kainās bagātības.

Jaunais Kakamacīns – pēc Tenočtitlānas otras lielākās pil­sētas Teskoko valdnieks, nebūt nepiederēja pie tiem, kas slu­dināja samierināšanos ar spāniešiem. Gluži otrādi, viņš pats ne reizi vien, tāpat kā Kuautemoks, centās pierunāt Monte­zumu ar visu acteku militāro spēku gāzties virsū konkistado‑ riem. Un, kad Montezuma, neklausīdams šiem padomiem, aizvien vēl apdāvināja svešiniekus un pazemojoši lūdza viņus griezties atpakaļ, Kakamacīnam brīžiem likās, ka viņa tēvocis zaudējis prātu . ..

Bet nu spānieši pienākuši gluži tuvu acteku galvaspilsētai. Tad arī Kakamacīna sirdī iezagās šaubas. Pēdējā kara padomē viņš ieteica Montezumam sagaidīt spāniešus tā, kā sagaida ārzemju sūtņus, un ielaist tos Tenočtitlānā. Bet tur varēs ar viņiem iepazīties tuvāk un nolemt, kā rīkoties tālāk.

Tai pašā laikā otrs Montezumas brāļadēls – Kuautemoks, kā arī Montezumas brālis Kuitlauaks joprojām uzstāja, lai spāniešus izdzen ar ieroču spēku vai arī, ja tas neizdotos, krist kaujās par dzimto zemi.

Par bruņoto pretestību Montezuma negribēja pat domāt. Un viņš uzdeva Kakamacīnam vadīt kārtējo sūtniecību.

Ar ziņkāri vērodams Kortesu un viņa pavadoņus, Kakama­cīns arvien vairāk pārliecinājās, ka bargie ienācēji nebūt nav dievi un Kecalkoatla sūtņi, bet vienkārši mirstīgie, tiesa, daudz labāk apbruņoti nekā acteki. Un viņam kļuva skaidrs, ka tad, ja Montezuma būtu parādījis noteiktību un gribu, nekad spā­niešiem nebūtu izdevies iekļūt zemes iekšienē, un viņi nebūtu varējuši pat sapņot par gājienu uz Tenočtitlānu. Viņus varēja iznīcināt jau jūras krastā, tikko viņi bija izkāpuši maiju un citu pakļauto cilšu zemē.

Bet tagad neatlika nekas cits kā izpildīt Montezumas gribu un pavadīt viņus ceļā uz Tenočtitlānu.

Ceļš vijās gar Čalko lagūnas dienvidu krastu, caur ziedo­šām druvām un dārziem ar neredzētiem augļiem. Apvidu šķērsoja apūdeņošanas kanāli. Pēc tam nāca ceļš bultas tais­numā, kas veda uz ezera vidu pa platu, no akmeņiem, kaļķa, kokiem un zemes darinātu dambi. Tas stiepās daudzu kilometru tālumā, un spāniešiem šķita īsts inženieru mākslas meistar­darbs. Pa ezeru šurp un turp šaudījās indiāņu pirogas.

Pēc dažām stundām ekspedīcija sasniedza īštapalapānas pilsētu, ko pārvaldīja Montezumas brālis. Te Kortesam parā­dīja karalisku godu. Viņa armiju izvietoja skaistās mūra celtnēs, kuras spāniešiem šķita īstas pilis. To griesti bija gata­voti no ciedra, bet sienas iztapsētas raibiem, izrakstītiem au­dumiem.

Visapkārt šīm celtnēm izpletās brīnišķi dārzi ar augļu kokiem, smaržīgiem krūmiem, skaistām puķu dobēm. Daudzie kanāli un mākslīgie ūdens baseini, kuru krasti bija noklāti keramikas plāksnēm, daiļrunīgi vēstīja par to, cik daudz darba ieguldīts, lai radītu šo paradīzes dārzam līdzīgo zemes stūrīti.

Daļa pilsētas celtņu bija novietotas uz sauszemes, daļa pa­cēlās uz pāļiem virs ezera līmeņa.

Pārnakšņojis Ištapalapānā, Kortess nākošajā dienā – 1519. gada 8. novembrī iegāja Meksikas galvaspilsētā Tenočtitlānā.