Priekšvārds

Acteku vadonis Kuautemoks, kas vadīja ciņu pret spāniešu iekarotajiem. Pēc mūsdienu meksikāņu mākslinieka L. Mendesa zīmējuma.

Krievu jūrniekiem un zinātniekiem ir lieli, neapstrīdami nopelni Amerikas kontinenta un tā pamatiedzīvotāju kultūras pētīšanā. Pateicoties krievu pētnieku pūlēm, mūsu muzejos savāktas tā sauktās Jaunās pasaules cilšu un tautu kultūras pieminekļu bagātīgas kolekcijas. Padomju vēsturnieki un etno­grāfi, kas pēta Amerikas tautu dzīvi laika posmā pirms Kris‑ tofora Kolumba, padarījuši zinātni bagātāku ar ļoti nozīmīgiem darbiem.

Diemžēl daudz sliktāk nostādīta šo zināšanu popularizēšana. Zinātniski populārā literatūra par Amerikas indiāņiem un it īpaši par Meksikas un Peru senajām civilizācijām ir ļoti trūcīga. Mūsu zinātkārajiem skolēniem līdz šim laikam nākas apmierināties ar veciem tulkotiem romāniem, kuros patiesā vēsture nereti tiek sagrozīta, apgaismota tendenciozi.

Nebija, piemēram, labas grāmatas bērniem par acteka vēsturi un kultūru. Bet acteku tautai Centrālās Amerikas vēsturē bija ļoti ievērojama loma;

Tagad ar gandarījumu var atzīmēt, ka šādas grāmatas sāk parādīties.

Zinātniski mākslinieciskais apraksts «Tenočtitlānas bojā eja», ko uzrakstījuši vēsturnieks R. Kinžalovs un literāts A. Belovs, ir plaša apjoma darbs. Tajā izklāstīta Meksikas atklāšanas un iekarošanas vēsture, minēti galvenie acteku se­nās vēstures fakti, parādīti viņu savdabīgās kultūras lielie sa­sniegumi. Katrs, kas izlasa šo grāmatu, gūst skaidru priekštatu par acteku sabiedrības attīstību no tās pirmsākumiem līdz brīdim, kad to iznīcināja ļaunais un nežēlīgais ienaidnieks.

Galvenā sižetiskā līnija grāmatā ir Meksikas galvaspilsētas varonīgā aizstāvēšana, kas piesātināta tik dramatiskiem un traģiskiem notikumiem, ka to priekšā nobāl daudzi citi spilgti notikumi vētrainajā lielo ģeogrāfisko atklājumu gadsimtā. Šis sižets dod autoriem iespēju pakāpeniski iepazīstināt lasītā­jus ar jauno, nepazīstamo zemi un tās pamatiedzīvotājiem, ar tās gleznainajām pilsētām, senām paražām un ticējumiem, kā arī ar konkistadoru – spāniešu iekarotāju tikumiem un kara taktiku.

Interesanti atzīmēt, ka šis temats saistīja krievu lasītāju iztēli jau pirms divi simti gadiem. Carienes Katrīnas valdī­šanas laikā ievērojamais rakstnieks A. Sumarokovs sarakstījis ļoti savdabīgu sacerējumu, kas veltīts Meksikas iekarošanai,– «Saruna mirušo valstībā. Kortess un Montezuma». Ar parakstu «Sacerējis S.» tas bija publicēts 1756. gada jūlijā žurnālā «Derīgi un Uzjautrinoši Ikmēneša Sacerējumi».

Grāmata «Tenočtitlānas bojā eja» ir savdabīgs ceļojums ne tikai telpā, bet arī laikā.

Patiešām, spāniešiem, kas savā neremdināmajā kārē pēc zelta devās uz Meksiku, tā bija ekspedīcija ne tikai uz tālu, nepazīstamu zemi, bet arī gadsimtu dzīlēs. Tas bija ceļojums no sabrūkošās feodālisma pasaules agrās šķiru sa­biedrības senajā pasaulē. Pie tam tikumiskajā ziņā indiāņi – senās sabiedriskās iekārtas cilvēki, kas tikko bija nostājušies uz civilizācijas ērkšķainā ceļa, – stāvēja galvas tiesu augstāk par negantajiem iekarotājiem.

Meksikas iekarošanas vadītāja Ernando Kortesa personības novērtējumā var pilnīgi piekrist autoriem, kuri izmanto rak­sturojumu, ko Kortesam devis lielais vācu rakstnieks Heinrihs Heine savā ģeniālajā poēmā «Viclipucli»:

Tomēr varonis viņš nebij,

Nedz ar bruņinieku kārtas, ‑–

Tikai laupītāju virsnieks.

Šis pirmās nodaļas epigrāfs faktiski ir epigrāfs visai grā­matai. Autori parāda acteku varonību cīņā ar nežēlīgajiem ienaidniekiem, kas ieradās no viņiem nezināmas pasaules un pārplūdināja viņu zemi asiņu straumēm. Grāmatā visnotaļ atzīmēta spāniešu iekarotāju necilvēcība un asinskāre. Dzīda­mies pēc zelta, viņi nerēķinājās ne ar kādiem aizliegumiem, kurus noteica viņu zemes likumi.

Viņu nežēlība bija tik liela, ka inkvizīcija sadedzināja pat Kortesa laikabiedra vēsturnieka Lopesa de Gomara darbu, kas nebūt neapgaismoja notikumus objektīvi un visādi slavināja iekarotājus. Valsts vara un katoļu baznīca centās slēpt no sabiedrības visu, kas notiek Amerikā. Tā paša iemesla dēļ Meksikas iekarošanas dalībnieka – kareivja Bernala Diasa piezīmes ieraudzīja dienas gaismu tikai vairāk nekā simt gadu pēc Tenočtitlānas bojā ejas.

Plaši izmantodami bagāto materiālu, kas atrodams šajās interesantajās piezīmēs, kā arī tādu pētnieku kā Preskota un Vaijāna fundamentālajos darbos, autori pratuši tos kritiski novērtēt. Nemazinādami Kortesa militāri organizatoriskos un diplomātiskos talantus (jo vēsturi, kā zināms, nevar padarīt ne «labāku», ne «sliktāku»!), autori noņem spāniešu iekarotā­jam to romantikas oreolu, ko ap viņu gadsimtu gaitā radījuši buržuāziskie vēsturnieki un rakstnieki. Un viņš nostājas mūsu priekšā bez izskaistinājumiem kā dzīvs sava laika vēs­turisks darbinieks, kurā apvienojusies personīga drosme ar pretīgu alkatību, lielas organizatoriskas spējas ar zemošanos zelta priekšā, karavadoņa talants ar nekaunīgu nodevību un viltību.

Šīs grāmatas nenoliedzami vērtīgs sniegums ir buržuāzis­kajā historiogrāfijā izslavētās Kortesa un viņa līdzdalībnieku bandas darbības pareizais novērtējums.

Tādu pašu neapšaubāmu atzinību pelna arī grūtā un savdabīgā materiāla mākslinieciskais izklāsts. Patiešām, Mek­sikas atklāšana un tai sekojošie notikumi, kas dziļi satricināja ne tikai laikabiedru, bet arī mūsu dienu cilvēku apziņu, grā­matā aprakstīti tik saistoši, ka neviens, kas sācis lasīt šīs nodaļas, nespēs no tām atrauties.

Pamodinājuši interesi par dramatiskajiem notikumiem, kas norisinājās Meksikas ielejā, un pilnīgi iekarojuši lasītāja uzmanību^ autori uz laiku atstāj Kortesu un Montezumu un izklāsta Ērgļa un Kaktusa zemes vēsturi no vissenākajiem laikiem.

Piektās daļas pirmajās nodaļās uz arheoloģisko materiālu pamata tiek restaurēta tā saukto tolteku vēsture un kultūra. Pēc tam autori ziņo par mežonīgo cilšu – «naua» iebrukumu. Pēc kariem bagātās acteku vēstures izklāstījuma (līdz spā­niešu iebrukumam) seko acteku sabiedrības ražošanas spēku apraksts, lai noskaidrotu, ko ieguva Eiropa, atklādama Mek­siku un tās strādīgos iedzīvotājus. Autori pilnīgi pamatoti veltījuši atsevišķu nodalījumu jautājumam «No kurienes cēlu­sies kukurūza». Viņi nonāk pie neapstrīdama secinājuma, ka kukurūza bija pazīstama senajiem amerikāņiem jau pirms daudziem tūkstošiem gadu un ka tās pirmdzimtene bija Centrālā Amerika.

Nākošajā nodaļā «Čokolatl un tomāti» autori piemin visus tos graudaugus, augļus, ārstniecības augus un puķes, par kuriem Eiropas tautām jāpateicas vienkāršajiem indiāņu darba cilvēkiem. Tālāk stāstīts arī par citiem ievērojamiem ac­teku kultūras sasniegumiem, par viņu mākslu, par uzkrātajām zināšanām, par reliģiju un mītiem.

Daudzie, rūpīgi izraudzītie zīmējumi un precīzās kartes atdzīvina tekstu un palielina grāmatas vērtību. Esmu pārlie­cināts, ka tā iemantos lielu lasītāju pulku.

Akadēmiķis V. Struve