Sacelšanās galvaspilsētā

Tagad Kortesa rīcībā bija 1300 kareivju, to skaitā ap simt jātnieku, vairāk nekā astoņdesmit arbaletistu un gandrīz tikpat daudz strēlnieku. Kortess sadalīja viņus nodaļās ar tādu ap­rēķinu, lai uz katru simtu jaunatnācēju iznāktu ne mazāk kā desmit piecpadsmit veterānu – indiāņu kara taktikas pazinēju.

Jau bija izstrādāti jaunu valstu pakļaušanas plāni un no­teikti termiņi jauniem karagājieniem. Jau bija iecelti ekspe­dīciju komandieri. Viņi čakli gatavojās tālajam ceļam.

Ar niecīgiem zaudējumiem izcīnītā uzvara, kas pie tam vairākas reizes palielināja viņa spēkus, spārnoja Kortesu, un viņš sapņoja par pakļautās teritorijas paplašināšanu. Domās viņš jau redzēja sevi kā Jaunās Pasaules neierobežotu vald­nieku, kura varenība līdzinās paša Spānijas karaļa varenībai.

Tieši tajā laikā apstākļi negaidīti sagrozījās tā, ka bija jāatceļ visas nodomātās ekspedīcijas un karagājieni.

No Tenočtitlānas atnāca vēsts par visas tautas sacelšanos.

Galvaspilsētā atstātais nelielais spāniešu garnizons lūdza pa­līdzību. Tam draudēja pilnīga iznīcināšana.

Sapratis, ka jebkāda vilcināšanās var maksāt ļoti dārgi, Kortess steigšus maršēja uz Tenočtitlānu.

Kas tad viņa prombūtnes laikā bija noticis?

Katru gadu maijā acteki svinīgi atzīmēja bargā kara dieva Uicilopočtli dienu. Šajā dienā dejoja un dziedāja, rīkoja svi­nīgus dievkalpojumus un speciālus rituālus. Tā kā šī dieva templis atradās blakus spāniešu apdzīvotajai pilij, galvaspilsē­tas pārvaldītāji lūdza viņiem atļauju sarīkot svētkus lielajā Teokalli. Alvarado, ko Kortess bija atstājis par savu vietnieku, atļauju deva, bet ar noteikumu, ka acteki neņems līdz ieročus.

Uzvilkuši savus labākos tērpus un izgreznojušies ar dārg­akmeņiem, zelta kaklarotām un aprocēm, visievērojamāko ģinšu pārstāvji sapulcējās Lielā Teokalli pagalmā. Simtiem cil­vēku slavināja dievu, bezrūpīgi dziedāja un dejoja mūzikas pavadījumā, nenojauzdami, ka gatavojas šausmīga ļaundarība.

Neviens nepievērsa uzmanību pagalmā stāvošajām apbru­ņoto spāniešu grupām – pie viņiem sen bija pieraduši un domāja, ka viņi ieradušies kā skatītāji.

Svinības bija sasniegušas kulminācijas punktu, kad pēkšņi atskanēja signāls. Spānieši izvilka zobenus un sāka bez žēlas­tības apkaut neapbruņotos cilvēkus, kas nebija nodarījuši neko ļaunu . ..

Paklausīdami rīkojumam, acteki, nākdami uz templi, ne­bija ņēmuši līdz ieročus. Viņiem nebija ar ko aizstāvēties. Un vai tad viņi varēja paredzēt tik neģēlīgu, nodevīgu uz­brukumu! Cēlonis tam bija tikai viens vienīgs: Kortesa līdz­gaitnieku neremdināmā mantkārība, vēlēšanās iegūt dievlū­dzēju bagātīgos izgreznojumus. Tas maksāja dzīvību sešsimt cilvēkiem. Nosituši, nodūruši un nošāvuši visus, kas atradās templī, spānieši turpat norāva viņiem zelta rokassprādzes, kaklarotas, dārgakmeņus, putnu spalvu apmetņus . ..

Pēc aculiecinieku nostāstiem tempļa kāpnes pludojušas asi­nīs. Visapkārt kaudzēm mētājušies līķi. ..

Šī nedzirdētā ļaundarība izsmēla Tenočtitlānas iedzīvotāju pacietības mēru. Pasaulē nebija tāda spēka, kas būtu varējis viņus vēl ilgāk noturēt verdziskā pakļautībā, ko līdz tam sek­mīgi bija centies panākt Montezuma. Visu – kā mazo, tā pieaugušo sirdīs uzbangoja nevaldāma atriebības dziņa. Un nākošajā dienā tūkstošiem apbruņotu ļaužu, cieši apņēmušies uzvarēt vai mirt, uzbruka spāniešu nocietinājumiem.

Starp acteku vadoņiem, kas vadīja pils sturmēšanu, galvenā loma bija Kuautemokam, Montezumas brāļadēlam. Ar kvēliem aicinājumiem atriebties un līdz pēdējam vīram iznīcināt asiņai­nos slepkavas, viņš sacēla kājās atbrīvošanās karam tūkstošiem Tenočtitlānas iedzīvotāju.

Neievērodami briesmas, viņi metās viesuļugunī un sturmēja pils sienas. Nogalināto vietā stājās jauni cīnītāji.

Spāniešiem draudēja nenovēršama bojā eja, bet viņus arī šoreiz izglāba … Montezuma. Viņš iznāca uz paaugstinājuma un ilgi pierunāja ļaudis izklīst.

– Ja uzbrukums turpināsies, tad spānieši mani nogali­nās,– sacīja Montezuma. – Kas vēlas glābt manu dzīvību, tam jāpārtrauc cīņa.

Acteku valdnieka autoritāte bija vēl tik liela, ka viņu paklausīja. Uzbrukumu pārtrauca.

Indiāņi zināja, ka spāniešu pārtikas krājumi nav lieli, bet dzeramā ūdens vispār nav. Tātad agri vai vēlu viņiem būs jāpadodas. .. Viņus nobeigs bads un slāpes.

Visdrūmāko nojautu mākts, Kortess atgriezās Meksikas galvaspilsētā. Uz katra soļa viņš redzēja, cik krasi pastiprinā­jies iedzīvotāju naids pret spāniešiem.

Pilsētas un ciemi, kuros iegāja viņa nodaļas, šķita izmiruši.

Acteki aplenc Ašajakatla pili, kura nocietinājušies spānieši un viņu sabiedrotie tlaškalieši. Zīmējums no seno meksikāņu rokraksta.

Iedzīvotāji ieslēdzās savās mājās, un neviens neiznāca spā­niešiem pretī. Ja arī ceļā gadījās cilvēki, tad viņu acīs dega naids un nicināšana.

Vienīgais cilvēks, kas sagaidīja Kortesu, bija Montezuma. Bet Kortess viņu pieņēma ar pasvītrotu dzestrumu. Viņš vēl nezināja, ka tieši Montezuma izglābis no iznīcināšanas Tenoč­titlānas mazo spāniešu garnizonu.