Sakāves sekas

Ar «Nelaimes tiltu» iekarotājiem sākās vesela sērija smagu pārbaudījumu. Tajā vakarā spāniešiem nebija lemts atpūsties, lai gan pēc nogurdinošās, kaujā pavadītās dienas viņi par visu vairāk ilgojās miera.

Pēc saules rieta visu uzmanību saistīja dīvainas, žēlabainas skaņas. Spānieši tās bija dzirdējuši tikai vienu reizi, bet tās saglabājās atmiņā uz visu mūžu, jo pirmo reizi tās atskanēja «Bēdu naktī». Tās bija lielās čūskādas bungas, kas agrāk gla‑ ‑ bājās kara dieva Uicilopočtli templī.

Tikai sevišķi svarīgos gadījumos priesteri rībināja šīs bungas, kuru dobjās skaņas bija sadzirdamas daudzu kilometru attālumā. Gluži negribot, visu skatieni pievērsās templim, no kurienes nāca noslēpumainās, satraucošās skaņas.

Tas, ko spānieši ieraudzīja, lika viņiem šausmās notrīcēt. Pa galvenā tempļa pakāpieniem lēnām kāpa augšup priesteru procesija, kurā balti vizēja arī gūstekņu puskailie augumi. Viņi bija paredzēti asiņainā kara dieva vakariņām. Ar šiem ziedo­jumiem acteki gribēja mazināt viņa dusmas un atgūt sava augstā aizgādņa žēlastību, kurš bija novērsies no viņiem pēc tam, kad spānieši bija viņu tik nežēlīgi apsmējuši…

Kortesa karavīri pret pašu gribu kļuva par lieciniekiem briesmīgajam nāves sodam, ko iz­pildīja viņu biedriem. Tempļu virsotnēs liesmojošie ugunskuri labi apgaismoja visu, kas tur no­tika.

Katrs zināja, ka viņu gaida tāds pats liktenis, ja viņš kristu acteku rokās. Bet tie, kuros vēl bija saglabājušās kaut kādas sirds­apziņas paliekas, nevarēja nesa­prast, ka tā bija pelnīta atmaksa par tām neaprakstamajām ciešanām,

ko spānieši atnesa Meksikai, par tūkstošiem bojā gājušu cil­vēku, par nodedzinātām un izlaupītām pilsētām, par sieviešu un bērnu apzīmēšanu ar nokaitētu dzelzi. . .

Ar kliedzieniem: «Tā būs ar visiem mūsu ienaidniekiem!» milzīgi acteku karotāju bari metās uz Kortesa nometni. Viņi bija cieši apņēmušies iet bojā vai arī iznīcināt ienaidnieku. Tikai tad, kad ierunājās artilērija, uzbrucēji, zaudējuši simtiem kritušo, pārtrauca uzbrukumu.

Veselu nedēļu acteki dzīroja, svinēdami savu uzvaru, katru vakaru viņi cienāja savu nežēlīgo dievu ar cilvēku miesu un lūdza piedot viņiem visus kādreizējos apvainojumus. Un bar­gais Uicilopočtli uzklausīja savas tautas lūgšanas. Ar augstāko priesteru muti viņš paziņoja, ka paies ne vairāk kā desmit dienu, un visi bālģīmji būšot acteku gūstā . . .

Šī vēsts gāja no mutes mutē, iedvešot možumu galvaspil­sētas aizstāvju sirdīs un neskaidras bažas Kortesa sarkanādai‑ najos sabiedrotajos. Viņi negribot sāka domāt par savu nā­kotni. Kas notiks ar viņiem pēc Malincina sakāves? Kāds liktenis gaida viņu pilsētas un ciemus, viņu sievas un bēTnus? Acteki nežēlīgi atmaksās par nodevību . ..

Tenočtitlānas valdnieks Kuautemoks prasmīgi izmantoja svārstības un šaubas indiāņu ciltīs pēc Kortesa sakāves. Viņš nosūtīja uz visām valsts malām sodīto spāniešu un nogalināto zirgu galvas, mudinādams pievienoties viņa armijai, kamēr vēl nav par vēlu.

Šiem aicinājumiem bija panākumi. Priesteru pareģojumiem par spāniešu drīzo galu noticēja. Kortesa sabiedrotie cits pēc cita sāka viņu atstāt.

Ne vārda neteikuši, nakts tumsā atgriezās mājās Čolulas, Teskoko un citu pilsētu karotāji. Milzīgā armija kusa acīm redzot. Pēdējie aizgāja tlaškalieši – tie, uz kuriem Kortess visvairāk paļāvās. Tieši viņi bija palīdzējuši spāniešiem at­jaunot spēkus pēc «Bēdu nakts» briesmīgās sagrāves. Tagad viņš zaudēja arī šos uzticamākos sabiedrotos .. . Simts piec­desmit tūkstošu vīru lielā armija dažu dienu laikā samazinājās sešdesmit reižu.

Kortess nosūtīja aizejošajiem pa pēdām ziņnešus. Par at­griešanos viņš pat neuzdrošinājās runāt. Tas nozīmētu atklāt savu vājumu, savu pilnīgo atkarību no sabiedrotajiem. Nē, viņš lūdza tikai vienu: lai tlaškalieši, Teskoko un Čolulas ka­rotāji apstātos kaut kur pusceļā un uzkavētos dažas dienas, kamēr paies Uicilopočtli noteiktais laiks balto iznīcināšanai. Tad viņi varēs pārliecināties, ka Tenočtitlānas priesteri viņus krāpj un muļķo. Spānieši ir neuzvarami, un nekādi acteku dievi viņiem nav bīstami.

Lielīdamies ar savu neuzvaramību, Kortess tai pašā laikā ar lielām bažām domāja par to, kā kūst pārtikas krājumi un ka uztura piegāde pilnīgi pārtraukta; arī pulveris drīz pie­trūks, bet sagādāt nav iespējams, bez tam gandrīz visi viņa kareivji un virsnieki ievainoti un noguruši līdz nāvei, bet ac­teki ar katru dienu kāpina uzbrukuma sparu.

Kauju starplaikos Kuautemoka karotāji veltīja spāniešiem visaizskarošākos, visvairāk apvainojošos vārdus. Viņi atklāti izsmēja Kortesu un viņa kaujās novārgušo armiju.

– Hei jūs, nekam nederīgie nelieši! – viņi kliedza. – No sava kara]a jūs aizbēgāt, jo strādāt nevēlaties, meklējat vieglu dzīvi! Neko jūs neprotat – ne māju uzcelt, ne lauku apsēt. Slepkavot, postīt, laupīt, dedzināt – tas ir jūsu amats. Pat uzturam jūs nederat, jo esat liesi un jūsu gaļa ir rūgta kā žults.

Bet vakaros atskanēja bungu drausmīgā rīboņa, kas vēstīja, ka Uicilopočtli drīz saņems savu gardumu – baltā cilvēka drebošo sirdi.. .

Spāniešu stāvoklis bija izmisuma pilns. Bet actekiem ne­izdevās pārraut blokādes loku ap galvaspilsētu. Visi sauszemes ceļi pār dambjiem joprojām palika Kortesa rokās. Viņa bri‑ ‑gantīnas braukāja pa ezeru un traucēja pārtikas piegādi, sa­grāba to un nogādāja Kortesam. Bads kļuva arvien stiprāk jūtams pārpildītajā, no ārējās pasaules gandrīz pilnīgi atgriez­tajā pilsētā. Daži desmiti pirogu, kas naktīs nokļuva līdz Tenoč‑ titlānai ar pārtikas kravu, nespēja jūtami grozīt stāvokli.

Jau tuvu bija priesteru noteiktais termiņš, kad spāniešiem jāiet bojā. Jau visi pie «Nelaimes tilta» sagūstītie bālģīmji bija upurēti kara dievam, bet tas joprojām nepildīja savu solījumu. Spānieši joprojām bija sveiki un veseli un cīnījās.

Piekrāpa, nežēlīgi piekrāpa Uicilopočtli savu tautu!