Slazdā

Par to, ka sasniegta jaunas valsts robeža, spānieši uzzināja ļoti vienkārši: viņu priekšpulks uzdūrās milzīgam, gandrīz trīs metrus augstam un vairāk nekā sešus metrus biezam mūrim. Uz tā atradās īpašas aizsardzības ierīces. Mūrī bija ierīkota viena vienīga eja, ko no visām pusēm varēja ļoti labi apšaudīt. Šis mūris stiepās vairāku simtu metru garumā un abos galos piekļāvās stāvām, nepieejamām klintīm.

Eja šķita neapsargāta. Cilvēkus nekur neredzēja.

Kortesa sūtņi neatgriezās. Tie bija iekrituši kā ūdenī, kaut gan noteiktais laiks bija sen pagājis.

Pēc neilgām pārdomām Kortess ieveda savu karaspēku ejā, kas spāniešiem atgādināja uzstādītu peļu slazdu. Bet, pa­tiesību sakot, ko tad citu varēja darīt? Griezties atpakaļ?

Tas bija izslēgts, jo atgriešanās tagad_ nozīmēja skaidri redzamu bojā eju.

Gaidīt pie mūra, kamēr ierodas tlaškalieši? Arī absurds. Atlika tikai viena izeja – iet uz priekšu un cerēt uz iz­došanos.

Tlaškalas indiāņi – skaitā neliela tautiņa – jau sen bija kļuvuši slaveni visā Meksikā. Tā bija viena no nedaudzajām tautām, kas nepakļāvās actekiem un bija saglabājusi savu neatkarību. Būdami kalnu apdzīvotāji, mierīgi zemkopji («Tlaš‑ kala» nozīmē «Maizes zeme»), viņi visi kā viens ķērās pie ieročiem, kad dzimtajai zemei draudēja briesmas.

Cik reižu acteki nebija mēģinājuši pakļaut tlaškaliešus, sūtīdami uz viņu zemi neskaitāmus karapulkus! Bet no tā nekas neiznāca. Nepieejamie kalni palīdzēja brīvību mīloša­jiem kalniešiem sekmīgi aizstāvēties pret daudz spēcīgāko ienaidnieku. Vienā no pēdējām kaujām ar tlaškaliešiem krita arī Montezumas mīļotais dēls.

Tas notika neilgi pirms spāniešu parādīšanās Meksikā. Un Montezuma gatavoja jaunu, vēl stiprāku armiju, kurai vaja­dzēja noslaucīt no zemes virsas nepakļāvīgo Tlaškalu.

Kādu laiku spānieši virzījās uz priekšu, nesastapdami pre­testību. Bet tad jātnieki, kas atradās avangardā, pamanīja nelielu indiāņu nodaļu, kurā bija ne vairāk kā trīsdesmit cilvēku.

Spānieši zināja, ka zirgu izskats vien jau paralizē preti­nieka spēkus, un tādēļ mierīgi turpināja ceļu. Bet tlaškalieši, neskatoties uz savu mazo skaitu, ne tikai nemetās bēgt, bet, gluži otrādi, uzbruka jātniekiem. Viņi centās tos noraut no zirgiem, rāva viņiem no rokām šķēpus. . , Jau pirmajā sa­dursmē tika nogalināti divi zirgi un nāvīgi ievainots viens kavalērists.

Pa to laiku pienāca spāniešu kājnieki. No otras puses palīgā savējiem atsteidzās vairākas tlaškaliešu nodaļas. Indiāņi nemitīgi plūda klāt, un drīz sapulcējās vairāk nekā trīs tūk­stoši cilvēku.

Pirmā artilērijas zalve piespieda indiāņus atkāpties. Bet bija redzams, ka viņi to darīja, paklausīdami kasiku pavēlēm. Artilērijas grāvieni, kas šajos kalnos atskanēja pirmo reizi, "nebūt nemazināja tlaškaliešu kareivīgo garu.

Izgājuši caur šaurajām kalnu aizām, spānieši, ievērojot piesardzību, nokāpa krāšņā ielejā, kas slīga dārzos, un ierī­koja nometni upes krastā. «Mēs izmazgājām brūces,» raksta Bernals Diass, «un, tā kā mums nebija eļļas, apsmērējām tās ar taukiem, ko iztecinājām no nogalināta indiāņa.» Ar cilvēku taukiem spānieši dziedināja arī ievainotos zirgus.

Rītausmā kauja atjaunojās. Cīņā aizrāvušies, spānieši ļāvās ievilināties šaurā aizā, kur kavalērija nevarēja izvērsties un ļoti apgrūtināta bija arī artilērijas darbība. Aiz aizas pa­grieziena, kur bija nozudusi vajāto indiāņu nodaļa, Kortess pēkšņi ieraudzīja trīsdesmit tūkstošu vīru armiju, kas bija gatava pēc pirmā signāla mesties kaujā. To komandēja ar savu drosmi un varonību pazīstamais Hikotenkatls Jaunākais – kāda Tlaškalas valdnieka dēls.

Rīta saules staros spoži mirdzēja daudzkrāsainās spalvas, ar kurām bija izrotājušies indiāņi, viņu ieroči, neskaitāmie pīķi un bultas ar obsidiāna 1  smailēm, kaujas karogi, uz kuriem bija attēlots zelta ērglis ar izplestiem spārniem vai balts gārnis uz klints. Karotāju sejas bija izkrāsotas baltām un dzeltenām svītrām.

Virsaišus varēja viegli pazīt pēc fantastiskajām galvas

1  Obsidiāns – vulkānisks stikls, minerāls ar asu lūzumu, ko var viegli noslīpēt.

rotām, kas bija izgreznotas ar zeltu un dārgakmeņiem, un putnu spalvu apmetņiem visbrīnišķīgākajās krāsās. Daži bija uzlikuši bruņu cepures, kas pēc formas atgādināja plēsīgu zvēru galvas ar briesmīgiem, atņirgtiem zobiem.

Skaļi kliegdami, tlaškalieši blīvā masā metās uz spāniešiem un viņu sabiedrotajiem, apberot tos ar bultu, metamo šķēpu un akmeņu krusu.

Indiāņu karapulku pozīcijas bija ļoti izdevīgas. Viņi šāva no augšas lejup, vienlaicīgi apbērdami pretinieku veselām smilšu kaudzēm, lai padarītu to aklu un laupītu orientēšanās spēju.

Viena mirkli aptvēris stāvokli, Kortess pavēlēja par katru cenu lauzties uz priekšu, lai izkļūtu no kļūmīgās aizas līdze­numā.

Ar milzīgām pūlēm to izdevās veikt. Tlaškaliešu lielais skaits un rindu biezums atnesa ļaunumu dzimtās zemes aiz­stāvjiem. Grūti bija iedomāties labāku mērķi artilērijai kā šos blīvos ļaužu tūkstošu pūļus. Katrs gandrīz bēz mērķēšanas izšautais lielgabala lādiņš izrāva no ierindas desmitiem upuru. Kad izcēlās tuvcīņa, cīnījās tikai pirmās rindas, bet pārējā masa, spiezdamās virsū, tikai traucēja.

Indiāņiem bija paraža aiznest no kaujas lauka ne tikai ievainotos, bet ari nogalinātos. Tas vairākkārt palielināja upuru skaitu. Tlaškalieši ne tikai necentās slēpties no nā­vējošās artilērijas uguns, bet, gluži otrādi, cits pēc cita līda pašā ellē.

Apmēram veselu stundu turpinājās kauja, kurā spānieši šāva indiāņiem gandrīz tieši virsū. Un atkal, neskatoties uz briesmīgajiem zaudējumiem, tlaškalieši atkāpās pilnīgā kārtībā un tikai pēc savu kasiku pavēles.