Spāniešu avantūrists Ernando Kortess
Spriežot pēc pieredzējušu ļaužu stāstījuma, kuri labi pazina Kortesu, tā bijusi izcila personība. Par viņa daudzajām dēkām runāja ar neslēptu sajūsmu. Viņā, acīm redzot, bija tas, kas valdzināja šos piedzīvojumu meklētājus, zelta un jautras, bezrūpīgas dzīves tīkotājus iekarotajās aizjūras zemēs: pārgalvīga drosme un auksts aprēķins, briesmu nicināšana un dzelžains gribas spēks. Klausīdamies nostāstus par Kortesu, iesācēji droši vien nodomāja: «Ar tādu var iet caur uguni un ūdeni!»
No daudzajiem nostāstiem, kas saistījās ar Kortesa vārdu, dažus atkārtoja sevišķi bieži un ar īpašu labpatiku.
Pastāvīgus smieklus sacēla stāsts par to, kā septiņpadsmit gadus vecais Ernando, izbijis students, draiskulis un slaists, nakts aizsegā mēģinājis ielavīties kādas skaistules savrup mājā, kur viņam bijusi norunāta satikšanās. Ar kaķa veiklību viņš rāpies augšup pa stāvo sienu, pieķerdamies pie katra vismazākā izciļņa, un būtu jau laimīgi sasniedzis balkonu, bet tad negaidot zaudējis pamatu zem kājām un nokritis zemē no trešā stāva augstuma. Vairākas nedēļas Ernando pēc tam nogulējis mājās un šī notikuma dēļ neesot ticis uz kuģa, kas no Spānijas devies uz Ameriku.
Notika tas sen, pirms piecpadsmit gadiem, nelielā Spānijas pilsētiņā Medelīnā.
Divus gadus vēlāk – 1504. gadā viņš tomēr izrāvās no vecāku aizgādības un devās uz Espaņolu – tā toreiz sauca Haiti, ko bija atklājis Kolumbs. Espaņolas gubernators Di‑ ~ego Velaskess bija Kortesa svainis un bija nolēmis iepriecināt savu radinieku. Kortess dabūja «repartimento» – lielu zemes gabalu kopā ar indiāņiem, kas bija nodoti pilnīgi viņa rīcībā, un ienesīgu amatu.
No zemes un bezmaksas darbaspēka Kortess neatteicās, taču nepalaida garām izdevību augstprātīgi paziņot:
– Es atbraucu šurp iegūt zeltu, nevis rakņāties pa zemi kā zemnieks!
Zelts! Tas bija magnēts, kas neatturami pievilka visus spāniešu avantūristus, piedzīvojumu un vieglas dzīves tīkotājus. «Zelts,» rakstīja F. Engelss, raksturodams toreizējo laikmetu, «bija tas maģiskais vārds, kas dzina spāniešus pāri Atlantijas okeānam».
Plantatora dzīve, kas daudziem izputējušiem spāniešu idalgo šķita tik vilinoša, Kortesam likās pārāk ikdienišķa. Taisnība, paretam tajā zināmu pārmaiņu ienesa duēļi, jo Kortess bija iekarsīgs, kauslīgs un viegli apvainojams, kā tas arī piederas dižciltīgam spāniešu muižniekam. Bet viņš meklēja stiprākus pārdzīvojumus – un tādi drīz vien atradās.
Kristofors Kolumbs un viņa cejabiedri izkāpj malā Espaņolas (Haiti) salā. Pēc sena zīmējuma.
Gan te, gan tur uzliesmoja indiāņu sacelšanās, tāpēc ka ienācēji – spāniešu iekarotāji – atņēma indiāņiem zemi, visu viņu nelielo mantību un piespieda strādāt savā labā, pārvēršot tos par vergiem. Un Kortess labprāt piedalījās soda ekspedīcijās, kas izrēķinājās ar «dumpiniekiem». Dažreiz norisinājās veselas kaujas.
Taisnība, speķi nebija vienlīdzīgi. Spāniešu šaujamajiem ieročiem indiāņi varēja stādīt pretī tikai loku un bultas.
Ar nemierniekiem izrēķinājās nedzirdēti nežēlīgi. Desmitiem apšāva, kāra, sadedzināja dzīvus. Dažreiz ar viltu atvilināja nemiernieku vadoņus, nocirta tiem galvas, bet atlikušie padevās uzvarētāju žēlastībai.
Gadījās arī tā, ka paši spānieši nokļuva lamatās, ko indiāņi bija tiem veikli sagatavojuši. Tad negantie iekarotāji samaksāja ar savām galvām un zaudēja daudzus svešas mantas tīkotājus . ..
Savas nežēlības dēļ izdaudzinātā konkistadora [3] Diego Ve‑ laskesa vadītās soda ekspedīcijas bija Kortesa pirmā cīņas skola, kurā viņš tūlīt izcēlās. Un, kad 1511. gadā Velaskess ķērās pie kaimiņu salas – Kubas iekarošanas, Kortess bija viņa galveno palīgu skaitā.
Bez lielas domāšanas viņš atdeva kādam savu zemi kopā ar dzīvo un nedzīvo inventāru. Kortess bija pārliecināts, ka pēc salas iekarošanas viņš iegūs vēl labāku zemes īpašumu un vēl vairāk indiāņu.
Tā arī notika. Samērā ātri pakļāvis Kubu, Velaskess tika iecelts par tās gubernatoru. Un viņš neaizmirsa Kortesu ar savas labvēlības apliecinājumiem.
Cīņa par salu nebija ilga, toties asiņaina. Sevišķi sīksti spāniešiem pretojās kādas cilts kasiks (vadonis) vārdā Hatija. Kortesa karavīriem izdevās notvert viņu dzīvu. Spriedums skanēja: sadedzināt nepadevīgo vadoni sārtā. Bet pirms nāves soda izpildīšanas spānieši – kā jau labi katoļi – nolēma parūpēties par pagāna indiāņa dvēseli.
Kamēr karavīri aizdedzināja pie saistītā gūstekņa kājām uguni, žēlsirdīgais spāniešu paters valdzinošās ainās tēloja viņam dzīvi paradīzē, kas paredzēta visiem īstenās ticības piekritējiem, bet nesasniedzama elku pielūdzējiem.
Daiļrunīgajam garīdzniekam likās, ka indiānis beidzot sapratis savus maldus un gatavs pirms nāves pieņemt katoļu ticību. Te pēkšņi Hatija jautāja:
– Bet vai paradīzē būs arī baltie?
– Saprotams, jo viņi taču ir kristīgie, – atbildēja svētais tēvs.
– Tādā gadījumā man paradīzi nevajag! – iesaucās nāvei nolemtais.
Cenzdamies no indiāņiem izzināt zelta lauku atrašanās vietu, spānieši viņus spīdzināja, dedzināja uz lēnas uguns, cirta nost rokas. Šīs zvērības vadīja pats gubernators Velaskess.
Espaņolas (Haiti) sala. Pec sena zīmējuma.
Forts, ko Kolumbs uzcēla Espaņola.
Kortess izpelnījās godu kļūt par viņa sekretāru. Bet drīz vien viņu starpā sākās nesaskaņas. Gubernators slikti apgājās ar savu padoto. Kortess apvainojās. Viņš atklāti pieslējās neapmierināto, Velaskesam naidīgi noskaņoto ļaužu grupai.
Pārceļotājiem pieplūstot, Kubas iedzīvotāju skaits ātri auga. Salā izveidojās pirmās pilsētas, to skaitā arī Santjāgo, gubernatora rezidence.
Solījumu vilināti, tiekdamies pēc zemes, vergiem un zelta raktuvēm, spānieši ieradās simtiem un līdzīgi siseņiem metās uz zemes bagātībām.
Bet mantkārīgo avantūristu bija tik daudz un viņu alkatība tik neizmērojami liela, ka visus apmierināt nebija iespējams. Tas radīja neapmierinātību un sarūgtinājumu. Daudzi uzskatīja, ka viņus aizmirsuši, dalot muižas un cita veida laupīju raus, un ka zeme un amati sadalīti netaisnīgi.
Šiem neapmierinātajiem arī pieslējās Kortess. Un, kad nolēma iesniegt sūdzību par Velaskesu augstākām instancēm Espaņolā, tika izraudzīts Kortess.