«Valdniece čūsku tērpā»
Actekiem bija bezgalīgi daudz dievu. Lai uzskatāmāk parādītu, cik daudz to bija, nosauksim tikai trīs dievu grupas.
Lūk, piemēram, Sencon Uicnaua – debesu dienvidu daļas zvaigžņu dievi, Sencon Mimiškoa – debesu ziemeļu daļas dievi un Sencon Totočtin – reibinošā dzēriena oktli dievi. Vai jūs zināt, cik pavisam dievu šajās trīs grupās? 1200!
Bet šis skaitlis ne tuvu neaptver to visu pakāpju dievu daudzumu, ar kuriem bija darīšana acteku priesteriem.
Viņi iestāstīja vienkāršajai tautai, ka visa pasaule esot pilna ar dieviem – labiem un ļauniem, augstsirdīgiem un atriebīgiem. Ar tiem visiem esot jāsadzīvo, lai neuzveltu sev nelaimi.
No visām šīm daudzajām dievībām, no kurām katrai bija, tā sakot, sava «specialitāte», visvairāk tika godināti ar zemkopību saistītie dievi. Galvenie šajā grupā bija Tlaloki – kalnu dievi, kas pārvaldīja lietus gāzes, pērkonu un zibeņus. Viņu godināšana bija saistīta ar upēm, ezeriem un avotiem.
Katrai ielejai bija savsTlaloks, kas dzīvoja tuvējā augstienē. Acteki uzskatīja, ka visi šie neskaitāmie Tlaloki pakļauti augstākajam Tlalokam. Viņam kopā ar Uicilopočtli bija veltīts galvenais Tenočtitlānas templis. Ceturtā daļa lielo reliģisko svētku bija tieši saistīta ar šo dievu.
Tlaloku vienmēr attēloja ar divām čūskām ap acīm.
Ļoti ticams, ka sākumā Tlaloki bija medību un zvejas aizgādņi. Vēlāk, kad ļaudis apguva zemkopību, viņi mainīja «specialitāti» un kļuva par zemkopības aizgādņiem.
Dievieti Čalčiuitlikue* («valdniece smaragda tērpā»), ko uzskatīja par Tlaloka sievu, godināja kā tekošā ūdens dievieti. No viņas, pēc acteku ticējumiem, bija atkarīga ūdens kustība upēs un ezeros. Viņa varēja arī uzsūtīt zemei plūdus.
Kukurūzas dievietes un dievi – Cikomekoatla, Šilonena, Sinteotls un Šočikecala bija jauni un skaisti. Cikomekoatla (viņas vārds nozīmē «septiņčūskainā») bija ražas un uztura dieviete, Šilonena un Šočikecala personificēja jauno, augošo kukurūzu.
Kolosāla akmens statuja, kas attēlo zemes dievieti Koatlikue, acteku augstākā dieva Uicilopočtli māti.
Dievs Kecalkoatls (viņa vārds, kā liekas, nozīmē «spalvainā čūska») bija saistīts ar planētas Venēras pielūgšanu. Par viņu Meksikas tautām bija daudz dažādu nostāstu. Vienā no tiem teikts, ka Kecalkoatls pēc ilgām cīņām izdzīts no Meksikas. Aizbraukdams pa jūru uz Austrumiem, viņš pareģojis, ka pēc kāda laika no jauna atgriezīšoties savā zemē. Šo dievu parasti attēloja ar baltu ādas krāsu. Mēs jau zinām, kādu pakalpojumu šis Kecalkoatls izdarīja Kortesam.
Katrai ciltij senajā Meksikā bija savs īpašs dievs – aizgādnis. Tenočkiem jeb actekiem tāds aizgādnis bija mums jau pazīstamais Uicilopočtli – kara un medību dievs. Viņa māte bija zemes dieviete Koatli‑ kue – «valdniece čūsku tērpā». Šo dievieti attēloja ar divām čūskām galvas vietā, un viņas tērps bija veidots no čūskām, kas vijās un locījās. Tenočtitlānā viņa kā dieva aizgādņa māte baudīja sevišķu cieņu. Viņai par godu bija uzcelts templis, kurā atradās šīs dievietes milzīgu apmēru statuja, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.
Acteku augstākais dievs bija Teskatlipoka – «kūpošais spogulis». XVI gadsimtā visas naua ciltis viņu pielūdza kā visvarenu dievību, kā visu cilšu, kara un medību dievu pavēlnieku. Parasti viņu attēloja ar pulēta obsidiāna spoguli rokā. Acteki ticēja, ka šajā maģiskajā spogulī atspoguļojoties viss, kas notiek pasaulē. Teskatlipoka, tāpat kā Uicilopočtli, bija kara dievs. Viņu parasti uzskatīja par ļoti nežēlīgu dievu, kas soda cilvēkus ar badu un mēri un prasa neskaitāmus cilvēku upurus. Pēc acteku ticējumiem viņš arī izdzinis Kecalkoatlu 110 Meksikas.
Akmens maska, kas attēlo dievu – jaguāru. To uzlika priesteri reliģisko ceremoniju laikā.
Kecalkoatla akmens tels.
Acteku mītos daudz stāstīts par Teskatlipokas un Kecalkoatla cīņu. Iespējams, ka šajos nostāstos atbalsojas sensenās cīņas starp toltekiem un ielejā iebrukušajām naua ciltīm.
Akmens statuja, kas attēlo acteku dievu Šočipilli, ziedu un pavasara aizgādni.