Montezumas sūtņi

Kortesa flotile turējās krastu tuvumā, tā ka indiāņi to va­rēja saredzēt. Drīz vien pie flagmaņa kuģa, uz kura plīvoja lielais admirāļa karogs, piestāja divas pirogas. Nepārtraukti klanīdamies un ievērodami visas ceremoniālās laipnības, indi­āņi uzkāpa uz kuģa un tuvojās Kortesam. Bet, kad viņi sāka runāt, tulks Agilārs neko nesaprata.

Tad iznāca priekšā viena no Kortesam uzdāvinātajām ver­dzenēm un pateica dažus vārdus. Indiāņi sāka smaidīt, sa­protoši pamāja un atbildēja viņai.

.. . Indiāņu meitene Malinala, kurai kristot deva vārdu Marina, bija dzimusi Meksikā. Viņa ilgi bija atradusies gūstā svešumā un brīvi sarunājās divās valodās, – kā dzimtajā acteku, tā arī maiju valodā. Marina izcēlās ar savu skaistumu, atjautību un aso prātu. Viņa varēja būt ļoti noderīga ne tikai kā tulks, bet arī kā cilvēks, kas labi pazina meksikāņu dzīvi, parašas un ticējumus.

Kortess uzreiz to ievēroja un, parādot viņai uz katra soļa uzmanību, centās iegūt viņas uzticību. Un tas viņam pilnīgi izdevās.

Marinai bija fenomenāli panākumi spāņu valodas apgūšanā, un drīz vien viņa jau varēja tekoši runāt spāniski. Viņa ar­vien vairāk un vairāk pieķērās Kortesam. Marina saskatīja Kortesā varenu un visspēcīgu vadoni, kas viņu atbrīvojis no verdzenes drausmīgā likteņa. Kļuvusi Kortesa sieva, viņa ne reizi vien palīdzēja spāniešiem izkulties no nelaimes, bet reiz pat izglāba viņus no pilnīgas iznīcināšanas.

Ar Marinas palīdzību Kortess noskaidroja, ka sūtņi ir visvarenā Montezumas pavalstnieki. Montezuma dzīvojot tālu no jūras, ielejā, ezera krastā, starp kalniem. Viņu pavēlnieks vēlētos zināt, kas tie tādi ir, šie svešie bālģīmji, un ko tie nodomājuši darīt viņu zemē.

Kortess atbildēja, ka viņš ir Spānijas karaļa sūtnis un ieradies, lai nodibinātu draudzīgas attiecības ar lielo Mon‑ tezumu un pasniegtu viņam dāvanas un karaļa vēstuli.

Kortess saprata, ka sasniedzis zelta zemi Meksiku, un deva rīkojumu celties malā. Piekrastes pakalnos uzstādīja artilēriju, kas pārvaldīja visu apkārtni. Spānieši apmetas uz ātru roku uzceltās teltīs.

Nākošajā dienā pie Kortesa ieradās jauna delegācija, kuru vadīja pats apgabala pārvaldnieks. Indiāņu virsaišiem sekoja vergi ar dāvanām Kortesam.

Kad bija atvērta lielā koka lāde un no tās citu pēc citas cēla ārā smalki izstrādātas zeltlietas, spāniešiem aiz mant­kārības iezvērojās acis. Tad zemē izklāja smalkus audumus un apmetņus, rotātus ar putnu spalvām, kas laistījās visās varavīksnes krāsās. Bet pārtika bija sakrauta veselām grēdām.

Kortess nepalika parādā: viņš apdāvināja savus viesus ar krāsainām stikla krellēm .. . Bet Montezumam bija sagatavots grezns, kokgriezumiem izrotāts krēsls, sarkana vadmalas ce­pure, mirdzošs medaljons un stikla kaklarota.

– Es gribētu, lai Montezuma mani pieņemtu, sēdēdams šajā lieliskajā krēslā un izgreznojies ar šo lepno kaklarotu,– svinīgi paziņoja Kortess.

Kortess saņem pārtiku, zeltu un divdesmit verdzenes.

Sarunu laikā mākslinieki, kas pavadīja delegāciju, uz­zīmēja Kortesu un viņa pavadoņus, tulkus Marinu un Agilāru, spāņu kuģus, lielgabalus un lodes, pat divus dzinējsuņus (šo suņu sugu viņi redzēja pirmo reizi).

Seno meksikāņu zelta kaklarota.

Saprazdams, ka visi zīmējumi tiks nogādāti Montezumam, Kortess pavēlēja izšaut no lielgabaliem un demonstrēja kava‑ lērijas uzbrukumu. Iespaids bija milzīgs. Bet, tikko mākslinieki bija mazliet atjēgušies no pārdzīvotajām izbailēm, viņi tūlīt uzzīmēja visu, ko bija redzējuši.

Indiāņu uzmanību saistīja arī vienkārša kareivja metāla ķivere. Tā ļoti līdzinājās bruņu cepurei, ko nēsāja viņu gudrais un taisnīgais dievs Kecalkoatls.

–   Montezuma būtu ļoti priecīgs, ja ieraudzītu šo dār­gumu, – paziņoja viens no sūtņiem.

–    Es labprāt nosūtīšu to Montezumam, bet ar noteikumu, ka viņš to atsūtīs atpakaļ, piepildītu ar zelta smiltīm.

–    Kādēļ jūs visi tā mīlat zeltu? – brīnījās indiāņi.

–   Mēs, spānieši, slimojam ar sirdskaiti, ko var izdziedināt tikai zelts, – izvairīgi atbildēja Kortess.

Pēc nedēļas pienāca Montezumas atbilde ar tik bagātīgām dāvanām, ka pārspēja visu, ko spānieši bija gaidījuši. Cik vērts bija tikai viens tīra zelta disks (dzirnu akmens lielumā!), kas simbolizēja sauli! To apņēma brīnišķīgi, ārkārtīgi meista‑ tīgi izstrādāti zvēru un augu ornamenti.

Vēl lielāks bija sudraba mēness ar staru vainagu un dīvai­nām figūrām. Sekoja desmitiem zelta mērkaķu, jaguāru, pīļu, fazānu; zelta kaklarotas ar piekariņiem, masīvi zelta zižļi, brīnišķīgi izrotāti vairogi un bruņu cepures ar zelta izgrezno­jumiem, visdažādākie daudzkrāsainu spalvu izstrādājumi, ap­bārstīti dārgakmeņiem, vissmalkākie audumi, mākslinieciski izstrādātas, skaistas sandales – visu nemaz nevar uzskaitīt. Bija izpildīts arī Kortesa lūgums: kareivja ķivere bija atsūtīta atpakaļ līdz malām pilna ar zelta smiltīm. Tas galīgi pārlieci­nāja spāniešus, ka meksikāņiem ir bagātas zelta raktuves.

Kas tad pamudināja visvareno Montezumu II, lielās acteku valsts valdnieku, kura priekšā trīcēja pakļautās tautas un ciltis, kļūt tik devīgam pret nekaunīgajiem iebrucējiem? Kā­dēļ viņš, kurš kļuvis slavens daudzos uzvarām vainagotos karagājienos un kura rīcībā bija stipra un disciplinēta armija, nedeva iznīcinošu pretsparu saujiņai spāniešu, bet gan ap­dāvināja tos ar zeltu un dārglietām?

Visvareno Montezumu bija sagrābušas māņticīgas bailes. Acteku teikas vēstīja par dievu Kecalkoatlu ar bālo seju, kurš sensenos laikos devies pāri okeānam, apsolīdams vēlāk ‑ atgriezties Meksikā, nodibināt tur taisnību un ņemt zemes pārvaldīšanu savās rokās.

Negaidītā balto parādīšanās Amerikas kontinentā radīja Montezumā pārliecību, ka pienācis laiks, kad dievs ar bālo seju atgriežas Meksikā. Jo vairāk tādēļ, ka atnācēji pavēlēja pērkonam un zibenim (lielgabali) un viņiem bija līdzi kaut kādas baismīgas, fantastiskas būtnes (zirgi).

Lielos plūdus acteku valsts galvaspilsētā Tenočtitlānā ne­ilgi pirms Kortesa ekspedīcijas priesteri iztulkoja par ļaunu zīmi, kas norāda uz lielām un briesmīgām pārmaiņām. Un vai par to nevēstīja vēl viena brīnumaina pa­rādība – trīs žilbinoši spožas komētas, kas pēkšņi līdzīgi ugunsgrēka blāzmoju­mam uzliesmoja nakts tumsā?

Atnestā bruņu cepure galīgi pārlieci­nāja acteku valdnieku, ka baltie ir Kecal‑ koatla sūtņi. Un viņš nolēma, ka pretoties nav nozīmes. Var cīnīties pret cilvēkiem, bet nedrīkst pat domāt, ka būtu iespē­jams sakaut bargā, taču taisnīgā dieva karavīrus.

Kecalkoatla akmens statuja.

Daudzi Montezumas tuvinieki, tai skaitā tādi ietekmīgi cilvēki kā viņa brā­lis Kuitlauaks un brāļa dēli Kuautemoks un Kakamacins, centās pierunāt Meksikas

valdnieku nekavējoties apbru­ņot lielu un stipru armiju un raidīt to pret spāniešiem, aiz­sprostot tiem ceļu un pēc tam visus iznīcināt vai arī piespiest atgriezties pāri okeānam. Neti­cēdams šāda pasākuma sekmēm, Montezuma baidījās pievērst sev vēl lielākas bāl ģīmju dus­mas.

Klusībā uzskatīdams, ka tik un tā zaudēs, māņticīgais Mon­tezuma nolēma pielabināties at­nācējiem ar bagātīgām dāva­nām un tā nedaudz novilcināt savu sakāvi.

Vēstījumā, ko nodeva reizē ar dāvanām, bija teikts, ka Mon­tezuma ļoti priecājoties par aizjūras viesu ierašanos, bet ļoti nožēlojot, ka nevarot tos pieņemt. Ceļš līdz galvaspilsētai esot garš un bīstams. Viņš dodot padomu atbraucējiem doties mājup un aizvest šīs dāvanas savam karalim kā viņa, Monte‑ zumas, visdraudzīgāko jūtu apliecinājumu.

Izmeklētiem vārdiem pateicies par dāvanām, Kortess lūdza sūtņus paziņot lielajam Meksikas valdniekam, ka nevarot atgriezties mājās, neizpildījis karaļa pavēli un neredzējis Montezumu. Ceļa grūtības viņu nebaidot. Viņš jau esot veicis ceļu, kas vairākkārt pārsniedzot atlikušo attālumu līdz Mon‑ tezumas rezidencei Tenočtitlānai. Pēc ilgā un grūtā ceļojuma pāri okeānam gājiens pa sauszemi līdz valsts galvaspilsētai spāniešus nepavisam nenogurdināšot.

Pieklājība spieda Kortesu nosūtīt Montezumam atbildes dāvanas. Un viņš iedeva sūtņiem … trīs holandiešu audekla kreklus un apzeltītu Florences kausu.

Pēc kādām desmit dienām Montezumas sūtņi atkal ieradās pie Kortesa. Viņi atveda bagātīgas dāvanas un . .. laipnu, bet noteiktu atbildi, kas kategoriski aizliedza spāniešiem ierasties galvaspilsētā.