«Sazvērestība» ar Kortesa ziņu

Pa to laiku Kortesa pulkā brieda slepena neapmierinā­tība. Vieta, kur atradās nometne, bija purvaina, neveselīga. Virs nometnes kā mākonis griezās miljardiem insektu. Daudzi saslima ar malāriju. Vairāk nekā trīsdesmit cilvēku apbedīja zelta meklētāji īsajā uzturēšanās laikā Meksikas piekrastē.

Bez visām šīm nelaimēm indiāņi vēl pārtrauca pārtikas piegādi. Kareivji ēda gliemežus, zivis un bieži badojās.

Neapmierinātība izvērtās atklātā kurnēšanā. Daudzi pra­sīja atgriezties mājās, kamēr visus nav nobeigušas slimības vai nogalinājuši indiāņi.

– Mums apriebušies sapelējušie sausiņi un sakaltusi maize ar gliemežiem! – skaļi žēlojās kareivji. – Moskīti ēd mūs vienā ēšanā, no tiem nav miera ne dienu, ne nakti . . . Laiks doties projām no šejienes!

Bet Kortess loloja pavisam citus plānus. Viņš domāja par cietokšņa dibināšanu pie līča, ko jūrnieki bija izpētījuši viņa uzdevumā. Šis cietoksnis varētu noderēt par atbalsta punktu karagājienam uz valsts galvaspilsētu Tenočtitlānu un tālākajai visas zemes iekarošanai.

Sarunas ar Montezumas sūtņiem pārliecināja Kortesu, ka Meksikas valdnieks kaut kādu iemeslu dēļ baidās no spānie­šiem. Gan neparasti bagātīgās dāvanas, gan neatlaidīgie lūgumi griezties atpakaļ – viss liecināja par visvarenā Mon­tezumas apjukumu un nedrošību.

Kortess nezināja šādu slimīgu baiļu cēloņus, jo acteki varēja burtiski stundas laikā noslaucīt no zemes virsas visu ekspedīciju. Bet viņš nolēma tās izmantot līdz galam. Viens notikums, kas pirmajā mirklī šķita nenozīmīgs, noteica visu viņa taktiku: karot ar indiāņiem pašu indiāņu rokām.

Reiz nometnei, bailīgi apkārt skatīdamies, tuvojās vairāki vietējie iedzīvotāji. Pēc ārējā izskata viņi stipri atšķīrās no actekiem. Viņu ausis un nāsis bija izgreznotas zelta gredzeniem un krāsainiem akmeņiem. Pie apakšlūpas karājās zelta plāksnīte ar sarežģītu zīmējumu. Ne Marina, ne Agilārs nesaprata viņu runas. Bet izrādījās, ka divi atnācēji zināja Meksikas valdošās tautības – acteku valodu, kas bija ari Marinas mātes valoda.

Šie indiāņi bija totonaki. Kādreiz tā bijusi ļoti stipra un varena tauta, bet tagad acteki to pakļāvuši sev. «Mūsu tauta dzīvo,» atnācēji stāstīja, «starp kalnu grēdām un plašās ielejās gar Meksikas līci.»

Totonaku sūtņi žēlojās, ka acteki un to vadonis – visva­renais Montezuma ņemot no viņiem nebeidzamus meslus un visādi apspiežot viņus.

Vēsts par brīnišķīgajiem svešiniekiem ar bālajām sejām izplatījusies visā zemē, un totonaku vadoņi ļoti priecātos, ja varētu viņus apsveikt savā galvaspilsētā Sempoalā.

Ar alkainu interesi Kortess izprašņāja totonakus par viņu zemi, iedzīvotājiem un pilsētām, par actekiem, kas pār­valdīja Meksiku. Marina tik tikko paspēja pārtulkot. Un tad viņš uzzināja, ka ne tikai totonaki smok acteku kundzības jūgā.

Akmens bareljefs, kurā attēlots totonaku vald­nieks.

Tādā pašā stāvoklī atrodoties arī dažas citas ciltis un tautas. Vienīgi kareivīgajiem tlaškaliešiem esot izdevies pagaidām saglabāt neatkarību.

Bagātīgi apdāvinājis sūtņus, Kortess ļāva viņiem atgriezties mājās, uzdodams paziņot viņu valdniekam, ka katrā ziņā ieradīšoties totonaku galvaspilsētā Sempoalā.

Pa to laiku stāvoklis spāniešu nometnē arvien vairāk pa­sliktinājās. Pietrūka pat sapelējušo sausiņu. Un arvien augstāk cēla galvas Kubas gubernatora Velaskesa piekritēji, kas pie­prasīja griezties atpakaļ. Bet nesnauda arī Kortesa piekritēji, kuru vidū izcēlās Puertokarrero – tas pats, kam Kortess bija uzdāvinājis zirgu. Viņi centās pierunāt spāniešus nodot Kortesa rokās visu varu un padarīt viņu neatkarīgu no Velaskesa. Slepenā nakts sapulcē Bernals Diass noklausījās šādas runas: – Ja karaspēks atgriezīsies Kubā, tad mēs būsim izputi­nāti, bet Velaskess mierīgi savāks visu naudu, kā tas bijis arī agrāk. Atcerieties, senjor Dias, ka jūs pats piedalāties jau trešajā ekspedīcijā un tās vajadzībām esat iztērējis visu līdz pēdējam. Tagad griezties atpakaļ būtu neprāts. Lūk, kādēļ mums jāprasa, lai karaspēks Kortesu pasludinātu par virs­pavēlnieku [neatkarīgu no Velaskesa][5]  un lai viņš šeit no­dibinātu koloniju . . .

Kad Kortesam paziņoja, ka «sazvērestība» nobriedusi un viņam padevīgie konkistadori gatavi pa­sludināt viņu par virspavēlnieku ar ne­ierobežotām pilnvarām, viņš pavēlēja ka­raspēkam gatavoties atgriezties Kubā.

Tad «sazvērnieki» sapulcējās ap Kor­tesa telti un pieprasīja, lai viņš šo pavēli atceltu. – Lai gļēvuļi brauc, bet mēs gri­bam kalpot karalim, nodibināt koloniju, iet uz priekšu! – kliedza «kūdītāji».

Kortess likās izbrīnījies. Bet ilgi pieru­nāt viņu nebija vajadzīgs. Viņš paziņoja, ka «gatavs pakļauties kareivju gribai» un atcelt pavēli par atgriešanos Kubā. Bet, ja karaspēks viņu ievēlējot par virspavēl­nieku, kas nav atkarīgs no Velaskesa, tad viņam pienākoties viena piektā daļa kara laupījuma.

Kareivji piekrita, kaut gan no tā stipri cieta viņu pašu intereses: piektā daļa pie­nācās arī karalim, tātad atskaitot arī to,

ko sev izprasīja Kortess, visiem pārējiem ekspedīcijas dalībnie­kiem palika pāri 60 procentu ienākumu.

Šo lēmumu tūlīt ierakstīja karaļa notāra grāmatā, un tā tas ieguva likumīgu spēku.

Turpat arī nolēma dibināt jaunu pilsētu – cietoksni Vila rika de la Vera Krusu (īs­tenā krusta bagātā pilsēta) jeb īsāk – Verakrusu. Lūk, kā par to raksta Bernals Diass:

«Ievēlējām mēs pilsētas pār­valdītājus, alkaldus un reziden­tus [kopienas amatpersonas], tirgus laukumā ierīkojām kauna stabu, bet aiz pilsētas uzcēlām karātavas. Tā tika likts pamats pirmajai jaunajai pilsētai.» Pirmās ierīces, kuru ievajadzējās kolonistiem, dibinot pil‑ .sētu, – kauna stabs un karātavas, ir daiļrunīgi atribūti, kas raksturo spāņu iekarotāju seju un tikumus.