Atkritumu kaudzes – arheoloģisko dārgumu krātuves

Vissenāko Meksikas iedzīvotāju – zemkopju mitekļi nav saglabājušies. Domā, ka to sienas bijušas pītas no vītolu za­riem un aptrieptas ar māliem; jumts bijis darināts no niedrēm. Protams, ka tādas celtnes nevarēja saglabāties līdz mūsu die­nām. Tās ātri gāja bojā, neatstādamas nekādas pēdas.

Bet kā mēs zinām par tādu apmetņu pastāvēšanu? Lūk, kā.

Katrā saimniecībā, ēdienu gatavojot, rodas dažādi atkri­tumi. Meksikas pirmatnējiem iedzīvotājiem tādu atlieku (gal­venokārt kukurūzas stiebru) sakrājās sevišķi daudz. Tos izgāza blakus būdiņai. Turpat izmeta arī sasistu trauku lauskas, visas salauztās un nederīgās lietas.

Šīs atkritumu kaudzes dažreiz izveidojās īsti prāvas – vairāku metru biezumā. Un, ja tādā čupā nejauši trāpījās de­rīgs priekšmets, atrast to»vairs nebija iespējams.

Seno apmetņu atkritumu kaudzes arheologiem bija īstas dārgumu krātuves. Gadu simteņos tur pakāpeniski uzkrājās dažāda veida darba rīki, keramikas izstrādājumi un citas lietas.

Uzmanīgi atrokot šos paugurus, atsedzot slāni pēc slāņa, arheologiem kļuva iespējams konstatēt ļoti svarīgus un inte­resantus faktus par tādu cilvēku dzīvi, kuri nav atstājuši ne­kādus rakstu pieminekļus.

Izrakumos liela nozīme ir katras atrastās lietas vispusīgai izpētīšanai. Lai cik nenozīmīgs no pirmā acu uzmetiena arī liktos kāds priekšmets, pret to nedrīkst izturēties pavirši. Lūk, raksturīgs piemērs, ko dod katra atraduma uzmanīga izpē­tīšana.

Zinātnieki rūpīgi izpētīja dažas rupji darinātas gliemež­vāku rotas lietas. Izrādījās, ka tādi gliemeži sastopami tikai Klusā okeāna piekrastē. Tātad – gluži pareizi secināja pētnieki – Meksikas ielejas pirmatnējiem zemkopjiem bija tirdznieciski sakari ar tāliem dienvidu rajoniem. Ciltis, kas dzīvoja Klusā okeāna piekrastē, piegādāja viņiem tādus glie­mežvākus.

Katrā atkritumu kaudzē arheologi atrada apdedzināta māla figūriņas. Apmēros tās bija nelielas – reti kad augstākas par 15 centimetriem un arī veidotas visai pavirši. Un tomēr šīs figūriņas pavēstīja zinātniekiem daudz interesanta par Mek­sikas pirmajām zemkopju ciltīm.

Pirmatnējais cilvēks bija pilnīgi atkarīgs no dabas spēkiem. Zināšanu trūkuma dēļ viņš nevarēja pareizi izskaidrot apkār­tējo pasauli. Tādēļ gada laiku maiņu, pērkona negaisus, lietu, sausumu, salu un plūdus viņi savā iztēlē iedomājās kā varenu, pārdabisku spēku darbību. «… Mežoņa bezspēcība cīņā pret dabu», norādīja Ļeņins, «rada ticību dieviem, velniem, brīnu­miem u. tml.» [8]

Šos pārdabiskos spēkus iedomājās cilvēku izskatā. Tā radās priekšstati par dieviem – varenām, cilvēkiem līdzīgām būt­nēm, kas pārvalda pasauli.

Neizsīkstošie zemes spēki, kas katru pavasari un vasaru deva bagātas ražas, iemiesojās dievietes mātes, auglības ne­sējas tēlā. Nav nejaušība, ka lielākā daļa arheologu atrasto figūriņu attēlo sievieti. Tas liecina par cieņu, ko baudīja aug­lības dieviete. No šīs dievietes taču bija atkarīga apmetnes iedzīvotāju dzīvība vai nāve.

Mums nav zināms, kā sirmajā senatnē sauca auglības die­vieti, jo nav saglabājies neviens vārds no Meksikas vissenāko iedzīvotāju valodas. Bet vai tas vien, ka pēc šīm mazajām māla figūriņām zinātnieki spēja noskaidrot, ko domāja un kam ticēja tik tāla laikmeta cilvēki, jau neliecina par cilvēka prāta diženumu un neuzvaramību?

Ar savas domāšanas spēku cilvēks paceļ aizkaru, kas slēpj mūsu skatieniem tālo pagātni.

Arheologi bieži atrada arī tādas statuetes, kas attēloja sē­došu, vecu vīru ar noliektu galvu. Viņam uz galvas un mu­guras novietoti kausi. Sodrēju un sveķainu vielu paliekas uz to sienām lika domāt, ka šajos kausos dedzināti smaržīgi sveķi.

Šī senā dievība nezaudēja savu nozīmi arī vēlākos gad­simtos. Acteki to pazina kā «veco dievu». Dažreiz to dēvēja par «uguns valdnieku». Tas personificēja vulkāniskos spēkus, kas laiku pa laikam tik neapvaldīti lika sevi just visā Cen­trālās Amerikas teritorijā.

Reliģiskās ceremonijas bieži vien notika nevis tempļos, bet zem atklātām debesim. Tagadējās Kuikuilko pilsētiņas tuvumā, bla­kus senas apmetnes paliekām ar­heologi atklāja masīvu, ovālu, no nededzinātiem ķieģeļiem sakrautu pauguru. Paugura augstums bija diezgan iespaidīgs – 18 metru. Tā nogāzes bija noklātas lieliem laukakmeņiem.

Paugura lēzenajā virsotnē va­rēja nokļūt pa speciāli ierīkotu, platu slīpni. Bet nekādas celtnes tur nebija. Virsotnē atradās tikai ziedoklis. Reliģisko svinību dienās tauta sapulcējās pakalna pakājē un noskatījās upurēšanu, kurai bija jānodrošina bagāta raža.

Zinātnieki vēl nezina, kādu iemeslu dēļ iedzīvotāji pametuši šīs senās apmetnes. Iespējams, ka zināma nozīme bija vulkā­nisko spēku darbībai. Izrakumi palīdzēja noskaidrot, ka dažus gadsimtus pirms mūsu ēras sākuma noticis stiprs tuvējā vul­kāna Šitli izvirdums. Šķidrā lava pārklājusi milzīgu platību. Ziedošie lauki pārvērtušies neauglīgā tuksnesī. Zem sacietēju­šās lavas kārtas palikuši vairāki iedzīvotāju atstāti ciemati.

Bet viens no tiem – apmēram 75 kilometrus no katastrofas vietas – netika atstāts, jo to no šķidrās lavas pasargāja Tes‑ koko ezers. Par šo ciematu, kas vēlāk pārvērtās milzīgā pilsētā, par tā turpmāko likteni mēs tad nu pastāstīsim lasītājiem.